- Katrā ziņā šeit kaut kas nav tā kā pierasts. - Ivans atskatījās. - Riskēsim?
Taija nenovērsa skatienu. "Kas mums atliek?" Ivans viņu saprata.
- Ienāc, pieķeries pie manis.
Viņi stāvēja kajītes centrā, Taija apskāva Kostrovu no aizmugures, un viņš pieskārās pašam zemākajam logam. Atskanēja divu toņu skaņas signāls, kas lika viņiem nodrebēt, bet lifta kabīne palika uz vietas.
- Tā. Iespējams, lifts neiet uz apakšējo stāvu. Izmēģināsim otro no apakšas.
Vēl viens skaudrs signāls - un nekādas lifta reakcijas.
- Varbūt mehānisms sabojājies? - Taija kautrīgi ierunājās. - Redzēji kā arī durvis sašķīda...
Ivans pasmīnēja:
- Var jau būt... varbūt tas nemaz nav lifts.
Virs logu rindas viņš ieraudzīja burtus TF un vairākus ciparus - 2301, viņš atcerējās, ka šos ciparus jau kaut kur ir redzējis, un nesen. Kur tieši?.. Atcerējās, pacēla stieni un izlasīja burtus un ciparus uz tā uzgaļa: "MK-2301". Hmmm, ja vien šiem cipariem un burtiem būtu paskaidrojoši uzraksti...
Ivans uzspieda pa lodziņu, kas atradās vistuvāk izgaismotajam lodziņam, un tajā pašā brīdī uz viņiem uzkrita paātrinājuma svars, gandrīz notriecot no kājām. Smagums ātri pārgāja, iestājās bezsvara stāvoklis, kas izraisīja nelabumu Taijai, viņa iekliedzās, pieķērās Ivanam, kurš saspringa kā krītot. Bet bezsvara stāvoklis arī ātri pārgāja, ķermeņa muskuļi saldi nosmeldza, galva šķita tukša un zvanīga, sprēgāja ausīs, mutē parādījās saldena pēcgarša.
Logs, kuru Ivans nospieda, kvēloja, un uz tā tika attēlotas citas zīmes: cilvēka plaukstas kontūra, zem tās svītra un cipari: "-10 000".
- Atbraucām, - Ivans atviegloti sacīja. - Droši vien superātrs lifts ar mežonīgiem paātrinājumiem. Tagad pameklēsim izeju.
Viņi izgāja no lifta apļveida zālē un saprata, ka lifts tos patiešām ir nogādājis citā ēkas horizonta līmenī.
Smaka šeit bija kā zvērnīcā. Zāle kādreiz bija dekorēta rozā marmorā, bet grīda bija nokaisīta ar putnu izkārnījumiem un tik nopēdota, ka bija zaudējusi sākotnējo krāsu. Tomēr izkārnījumi nebija no putniem. Tiklīdz Ivans ieslēdza laternu, no zāles griestiem atskanēja spiedzīgs pīkstiens, atskanēja spārnu plivināšana un sikspārņu bariņš metās drūmā gaiteņa dziļumos, pazūdot tumsā.
- Tā jau var nosirmot! - smejoties teica Taija, nesteidzot atlaist Kostrova elkoni. Viņš piespieda pirkstu pie lūpām.
- Klusu!
Kaut kur tālu atskanēja dīvaina skaņa - it kā bazūnes rūkoņa ar raudošu atbalsi, kas atkārtojās vēl un vēl. Tad atskanēja kaut kāda putna kliedzieni, zaru laušanas krakšķi, riešana un viss palika kluss.
- Dzīvība! - nodomāja Ivans ar zināmām bažām. - Karabīne vai vismaz Ivašuras bise nekaitētu...
- Izslēdz gaismu, - Taija ieteica.
Pastāvēja pierodot pie tumsas. Pamazām sāka saskatīt atspīdumu uz zāles sienas, bet koridors, kurā pazuda sikspārņi, palika pilnīgā tumsā. Ivans paskatījās apkārt un saspieda meitenes plecu. Lifta durvis bija neskartas, un caur tām varēja redzēt zilās gaismas straumes, kas kā burbuļi ūdenī plūda pa lifta cauruli. Tās aizskrēja, un lifts atkal kļuva tumšs un mēms.
Viņi uzmanīgi apgāja cauruli. Gaisma nāca no cita gaiteņa, caurspīdīga brūngana materiāla durvis gulēja uz grīdas un bija saburzītas kā lupata. Koridors, ko arī nobradāja netīras pēdas, drīz vien ieveda ceļotājus plašā telpā bez logiem un otrās izejas, bet ar cilvēka izmēru caurumu, kas saimnieciski bija aizdarīts ar pulēta metāla loksni. No atstarpes starp loksni un sienu spīdēja dzeltens gaismas stars un vilka aukstums.
Ivans pieskrēja pie plaisas, iegrūda spraugā stieni un ar pūlēm nometa malā smago plāksni, kas nokrita kā pustonnu smags čuguna lietnis. Sejā iesitās dzeltena gaisma, auksts svaigs gaiss ar nepazīstamu smaku un skaņu vilni. Ārā, dažu soļu attālumā, sākās sniegots mežs, virs kura liesmoja dzeltens mirdzums... Kā apburts skatoties uz mežu, Ivans grasījās spert soli spraugā, taču apstājās, pamanījis sienā izlauztās spraugas neparastumu.
Caurums bija izsists no telpas uz āru ar kaut kādu neparastu enerģijas lādiņu - lāzera, plazmas vai citu - un sienas izkusušais metāls sacietējot, izveidojis caurspīdīgu asi zobainu un metru garu diegu vainagu.
Atskatījies uz Taiju un sastapies ar viņas jautājošo skatienu, Ivans ar kāju izmēģināja vainaga stiprumu - izturīgs - un pirmais izkāpa no telpas.
Viņi stāvēja sniegā pie ēkas sienas, kas pacēlās virs viņiem nesasniedzamā augstumā. Virsotne pazuda debesīs kaut kur vismaz pusotra kilometra augstumā, un cik tālu tā stiepās garumā, varēja tikai nojaust.
Sals nebija spēcīgs, apmēram pieci vai seši grādi, taču ceļotāji nebija ģērbušies kā ziemā un ilgi neizturētu pat šo temperatūru.
- Sniegs! - Taija klusi teica. - Septembrī - sniegs!
- Tur bija septembris, - tikpat klusi sacīja Ivans. - Brjanskas mežā. Bet te nav Brjanskas mežs.
