Gasparjans ironiski pacēla uzaci, gribēja ievietot kādu kodīgu piezīmi par Ruzajeva erudīciju, bet paskatījās uz Ivašuru un pārdomāja.
- Labi, rīts ir gudrāks nekā vakars, - sacīja Ivašura. - Es ierosinu atlikt Mihaila vēstījuma analīzi līdz rītam.
Odincovs novēlēja visiem labu atpūtu un aizgāja. Gasparjans izģērbās, ar galvu ienira guļammaisā. Bogajevs sēdēja vēl dažas minūtes un neizpratnē lūkojās uz Ruzajevu. Viņš gribēja aprunāties, bet baidījās izklausīties smieklīgs.
- Paēd, - Ivašura attapās. - Mums ir iebiezināta piena bundža un maize. Suren, kur tu liki iebiezināto pienu?
- Skapī ar apaviem, - Gasparjans atbildēja no guļammaisa.
Ruzajevs padomāja un piekrita.
- Var jau arī uzēst, esmu mazliet izsalcis.
- Zvanīja no vietējās domes, - sacīja Bogajevs, neskatīdamies uz Ivašuru. - Pulsāciju impulsi sagrauj pilsētas ēkas, upuru vēl nav, bet...
Ivašura klusēdama ielīda guļammaisā.
Bogajevs ar nelielu neizpratni paskatījās uz viņu, atklepojās dūrē.
- Viņiem tur desmit kilometru attālumā ir gāzes vads. Viņi baidās, ka caurules neizturēs.
Klusums.
- Mums kaut kas ir jādara, Igor.
- Nāksies darīt, - Ivašura beidzot atbildēja. - Pirmkārt, ir jāizveido valdības komisija, kas būtu kompetenta atrisināt visus organizatoriskos jautājumus.
Bogaevs atdzīvojās.
- Es arī tā domāju. Kāpēc mums pašiem būtu jāuzņemas šāda mēroga atbildība? Mums vajag kompetentu ... - Viņš apklusa, bet pamanījis Ivašuras skatienu, steigšus turpināja: - Nu, es arī iešu. Novēlu patīkamus sapņus.
Viņš aizgāja.
Ruzajevs ēda iebiezinātu pienu un malkoja no tējkannas.
- Nebiju domājis, ka vecais tik ļoti baidās no atbildības,- no guļammaisa apslāpēti sacīja Gasparjans. - Mājās, centrā, viņš man šķita izlēmīgāks. Laikam gadu skaits tuvojies? .. Lai šis kauss iet mums secen!
- Tev tas nedraud, - Ivašura noburkšķēja. - Tu nomirsi agrāk, savas garās mēles dēļ. Nekur no jums nav atpūtas. Mihail, vai tu varēsi man parādīt vietu, kur tiki ārā no miglas?
- Vispār neesmu pārliecināts, bet pamēģināšu.
Ivašura neko vairāk nejautāja. Ruzajevs izslēdza gaismu vagoniņā un arī pats devās gulēt. Šajā klusumā eksperts Valera izteikti šņāca, kurš prata naktī ieslēgt pilnīgu nejutīgumu pret ārējiem stimuliem, krāsnī sprakšķēja dedgošā malka un caur plānajām sienām iesūcās vienveidīgais meža troksnis siltajā istabiņā.
***
Nākamajā rītā pēc brokastīm Starostins gatavojās doties prom, un pirms aiziešanas sapulcēja štābā ekspedīcijas vadītājus un tai piesaistīto militāro vienību komandierus.
- Es pārliecinājos, ka Torņa parādība ir ne tikai unikāla no zinātniskā viedokļa, - viņš teica, - bet arī rada lielas briesmas cilvēkiem un nes kolosālus zaudējumus rajona ekonomikai. Tāpēc būtu jāveic daži radikāli pasākumi. Pirmais un vissvarīgākais ir apturēt Torņa augšanu, otrais - kontakta nodibināšana ar zirnekļiem, jo, no mana viedokļa, viņi ir galvenie varoņi visā šajā juceklī. Klausījos zinātnieku viedokļus par to, kas ir Tornis, un sapratu, ka starp jums ir daudz oriģinālu, un patiesību jūs redzat tikai sapnī, un arī tad ne visi. Neuztveriet to kā pārmetumu savai kompetencei. Ir ko padomāt un pat vienkārši apbrīnot. Es tagad dodos prom, bet pēc trim dienām gaidiet valdības komisiju. Viņi izlems, ko darīt tālāk. Pa to laiku klausieties ... ja ne pavēli, tad instrukciju: netuvoties Tornim tuvāk par trim kilometriem! Visi plānotie eksperimenti vispirms jāsaskaņo ar ekspedīcijas vadītāju Ivašuru. Samaziniet risku! Skaidrs? Bet, no otras puses, paātriniet savus pētījumus, apkopoto informāciju apvienojiet vienā sistēmā. Pirms drastisku pasākumu veikšanas jums precīzi jāzina, kas ir Tornis. Vai ir kādi jautājumi?
Zinātnieki un komandieri klusēja.
Starostins aizbrauca. Naktī Odincovs aizlidoja, nevienu nebrīdinot. Ivašura nodeva štāba vadības grožus Grišinam (Bogajevs devās uz rajona centru), un kopā ar Ruzajevu un Gasparjanu, un viņi devās meklēt Mihaila izejas punktu no "miglas".
Pēc Starostina ieteikuma helikopteru lidlauks tika pārvietots trīs simtus metru uz dienvidiem, uz sasaluša ezera ledu, ko ieskāva rets priežu mežs. No šejienes bija ērtāk iekraut transportlīdzekļos aprīkojumu, degvielu, sazināties ar visām ekspedīcijas vienībām un ar pilsētu, jo ceļš uz pilsētu bija tuvu. Priedes šeit bija kaut kādas nožēlojamas, sagriezušās, it kā slimības pārņemtas. Ceļš uz rajona centru apmeta loku ap ezeru un pazuda drūma egļu meža sienā, aiz kura līdz pašai pilsētai pletās ziemas kviešu lauks.
Helikopters pacēlās virs priedēm, un Tornis izauga virs meža kā ģeometriski regulārs zilgani pelēks kalns, kas pēc ģeometrijas, krāsas un izmēra šķita neticams un nereāls. Ne caurule, ne tornis, ne kolonna - "zemes ass" gals!
Ivašura ieslēdza rāciju.
- Piektais, atbildiet Pirmajam.
- Es jūs klausos, - perimetra rotas komandieris atsaucās.
- Atbīdiet posteņus četrus kilometrus no torņa. Nelaidiet nevienu tuvāk līdz turpmākam rīkojumam.
- Pieņemts, izpildu.
- Sakari-divi, atbildiet Pirmajam.
- Klausos, Igor Vasiļjevič, - Grišinam raksturīgā izteiksme.
