- Pārslēdziet trauksmes tīklu uz manu kanālu. Tiklīdz novērotāji pamanīs kaut ko aizdomīgu, lai dod ziņu.
- Labi, es tūlīt brīdināšu.
Helikopters tuvojās Tornim un aplidoja to simt metru augstumā. Lejā garām slīdēja sniegotas neapstrādātas zemes, nožēlojamu apšu birzis, izžuvušas purva veģetācijas dzeltenie un brūnie plankumi, uzarts lauks.
- Nē, jāpieiet tuvāk, - sacīja Ruzajevs. - Atceros, ka skrēju pāri uzlauztajiem zemes slāņiem.
Pilots iesānis paskatījās uz Ivašuru, un helikopters pagriezās uz Torņa pusi. Zem tā parādījās kataklizmu uzartā augsne: vaļņi, ieplakas, plaisas, kalni un spraugas ar melna ūdens spoguļiem, kūpēdami ar bālganu dūmaku. Tālāk, līdz Torņa pakājei, sniega nebija nemaz, ainavas postījumi arvien vairāk pieauga, un tālāk bija kūpošs, gandrīz divsimt metru augsts zemes valnis, kuru bija uzcēlis Torņa sienu spiediens.
- Izskatās, ka šeit, - Ruzajevs nedroši sacīja.
Pilots apturēja mašīnu gaisā.
Ruzajevs vairākas minūtes aplūkoja teritoriju zem helikoptera, neviens viņu netraucēja. Visbeidzot, viņš norādīja ar roku nedaudz uz sāniem.
- Šķiet, ka pie šī akmens bluķa.
Ivašura pamāja, pilots vadīja helikopteru uz piezemēšanos. Ruzajevs pirmais izkāpa no kabīnes, pagājās gar uzstumto akmeņu kaudzi līdz plaisai zemē, pastāvēja domājot. Gasparjans piegāja pie viņa, ieskatījās plaisā, pasmīkņāja un pēc tam piegāja pie akmens bluķa.
- Granīts, - viņš sacīja, ielūkojies bluķa graudainajā virsmā. - No kurienes viņš šeit radies purvā? Apkārt ne tikai kalnu - nav pienācīgu pakalnu.
Ivašura, paskatījies apkārt, piegāja pie viņa.
- Dropstons. Ledāja pēdas. Šajās vietās ir daudz šādu akmeņu. Nu, Mihail? Šeit?
Ruzajevs attapās un pakasīja aiz auss.
- Neesmu pārliecināts, bija ļoti tumšs ... Bet ko mums dos manas augšāmcelšanās vieta? Tas nepalīdzēs noskaidrot, kur esmu bijis vairāk nekā divpadsmit stundas.
- Kas zina. Fakts ir tāds, ka jpazudi tu arī šajā pašā vietā. Nokritušais helikopters gulēja nedaudz tālāk, pareizāk sakot, tuvāk Tornim. Un šis akmens bija tikko redzams, vien augšējā daļa.
Ruzajevs atkal sāka apskatīt apkārtni. Tad pamāja:
- Tev taisnība. Helikopters gulēja pa kreisi un tuvāk ... - Viņš pēkšņi apklusa. - Paskaties uz to uzkalniņu. Neko nepamani?
- Kur? - Ivašura ātri vaicāja.
Atbildes vietā Ruzajevs pieskrēja pie neaizsalušās, ledus ieskautās bedres, brūngani melnās rāvas slānī, no kura pacēlās brūns, gluds bumbulis. Viņam skriešus sekoja Gasparjans un Ivašura. Blakus noapaļotajam izcilnim no rāvas izvirzījās dzenskrūves lāpstiņas gals.
- Helikopters! - Gasparjans teica. - To lūk sauc par veiksmi! No gaisa ne velna nebūtu pamanījis! Es šo vietu nosaucu par Ruzajeva vārdā nosaukto Ļauno garu purvu!
Ivašura ar kāju mēģināja sasniegt helikoptera sānu, taču gandrīz iekrita rāvas bedrē.
- Suren, - viņš teica, - atnes no kabīnes zondi. - Tad viņš pa rāciju pazvanīja uz galveno mītni: - Konstantīn Semenovič, mēs atradām pazudušo helikopteru, steidzami izsauc manus ekspertus ar aparatūru.
- Klausos!, - Grišins enerģiski atsaucās. - Kur jūs meklēt?
- Uz dienvidrietumiem no Torņa, ieraudzīs. Lai ņem aviokontroles helikopteru, es piezvanīšu pulkam.
Ivašura piezvanīja aviokontroles pulkam un lūdza ar helikopteru nogādāt zinātnieku grupu uz Torni.
- Gaidīsim, - viņš teica, pabeidzot sarunu.
Pēc pusstundas ieradās eksperti ar instrumentiem un aprīkojumu. Atrasto helikopteru aizāķēja ar trosēm, un militārais transportlīdzeklis to izvilka sausā, līdzenā vietā.
Vispirms Ivašura palīdzēja ekspertiem, pēc tam pie viņiem atstāja Gasparjanu, bet pats kopā ar militārajiem pilotiem no augšas pārmeklēja visu apkārtni. Viņiem izdevās atrast daļu elektropārvades atbalsta ar ķekaru izolatoru un pusi no dīvaina zvēra līķa, kas bija iekalts plāksnīšu bruņās. Abi tika iekrauti helikopterā un nosūtīti uz attiecīgo laboratoriju nometnēm: bioloģisko un fizikālo analīžu veikšanai.
Līdz vakaram viņi bija aizņemti ar avarējušo helikopteru, pēc tam arī to aizvilka uz drošāku vietu, prom no Torņa.
Vēlā vakarā nogurušais Ivašura veica ierasto sazināšanos ar posteņiem un piegāja pie sava vagoniņa, sapņojot par karstu tēju un atpūtu.
Vagoniņā viņu sagaidīja vesela kompānija: radio un televīzijas komentētājs Gibelevs, Programmas "Vremja" raidījuma vadītāja Veronika Tkačenko, žurnālisti no Maskavas, TAP un APN korespondenti - divas meitenes un izkāmējis puisis ar brillēm, tērpies brūna velveta uzvalkā.
- Sveiki, - Ivašura palocījās. - Kā varu palīdzēt?
- Mēs sakarā ar vakardienas notikumiem, - Gibelevs, tievs, ar īsu matu griezumu, maisveidīgā puloverī, piecēlās pretī. Acīmredzot viņš bija galvenais apmeklētājs. - Vairāki organizatoriski un tehniski jautājumi. Atļausiet? Dienas laikā jūs praktiski nav iespējams atrast.
- Nu ko lai dara ar jums! - Ivašura pasmīnēja un piegāja pie galda. - Uzdodiet savus jautājumus.
- Pirmkārt: vai rīt tiks atļauts tiešraidē pārraidīt visu noneliela attāluma? Ja tā, mēs vēlētos, lai jūs tajā piedalītos.
- Ne tuvāk par diviem kilometriem. Bet es jūs brīdinu: negaidiet no mums palīdzību.
