- Gan redzēsim tomēr, - Ruzajevs nomurmināja.
Pie žoga izgāja pulksten divpadsmitos naktī. Ivašura uz neilgu laiku atstāja viņus - lai brīdinātu patruļu - un atgriezās.
- Darīsim tā, - viņš teica, skatoties pulkstenī. - Izstiepsimies ķēdē un tuvosimies Tornim divus līdz pusotru kilometru. Nevajadzētu ieslēgt laternas, uzlikt arī infraoptiku - visu tāpat var redzēt ar Torņa gaismu. Kurš vispirms redz zirnekli, tas dod signālu. Pie mazākajām briesmām arī dodiet signālu, maz ko var sastapt. Sapratāt?
Kaut kur tumšajās debesīs atskanēja pieaugoša rūkoņa, parādījās baltas un sarkanas gaismas - aviokontroles helikopters. Tas pārlidoja nedaudz iesānis, pāri mežam, skaņa pamazām pazuda vēja troksnī. Eksperti pavadīja to ar skatieniem.
- Varbūt Veroniku atstāsim šeit? - ieteica Ruzajevs.
- Nē, nē, - meitene steigšus atbildēja. - Es iešu jums līdzi.
Ivašura satika viņas lūdzošās acis un pagriezās pret Gasparjanu.
- Atbalstīsi viņu, Suren. Kāpēc jūs nejautājat, ko mēs darīsim tālāk?
- Ko tur ko jautāt? - Ruzajevs saprātīgi teica. - Noķersim zirnekli, un tad jautāsim, vai viņš runā krieviski, vai angliski tomēr.
Veronika iesmējās.
- Bet kas - vai tad nē? - Paliekot bezkaislīgs, vaicāja Ruzajevs. - Kāpēc tad mēs ņēmām slazdu tīklu un mikroviļņu raidītāju?
- Tavu loģiku nevar noliegt, - Gasparjans indīgi sacīja.
- Nu, ne pūku, ne spalvu, eksperti, - sacīja Ivašura.
- Pie velna! - visi atbildēja draudzīgā čukstā.
Jo tuvāk viņi nāca Tornim, jo vairāk viņi pārliecinājās, ka tā aktivitāte pārsniedz ierasto, pirms pulsācijas laika. Klīstoši radiācijas avoti - "sātana acis" - mirgoja gandrīz ik pēc piecām minūtēm, tomēr tas viss notika ievērojamā augstumā. Divreiz sākās elektriskās lietavas, ko vējš piespieda Torņa sienām. Sarkanais mirdzums pulsēja no sienām - tas te atkāpās uz iekšu, te pastiprinājās, un no tā šķita, ka Tornis vai nu sarūk, vai palielinās.
Iet kļuva grūtāk. Sniega garoza zaudēja cietību, kļuva irdena, mitra, Torņa siltā elpa jau sasniedza šīs vietas. Drīz sniega segā parādījās pārpurvojusies augsne, kurā bija viegli iestrēgt līdz viduklim un dziļāk.
Kādā brīdī Ivašura pēkšņi apstājās, ar žestu pavēlēja nekustēties un ieklausījās.
- Šķiet, ir sākušies pārsteigumi, jūtat?
- "Zona", - sacīja Gasparjans. - Esam nonākuši līdz “zonai”, tas arī viss.
- Kāda zona? - jautāja Veronika, veltīgi mēģinot saklausīt kādu svešu skaņu, izņemot vēja gaudošanu. Viņai šķita, ka pār viņiem karājas dīvaina spokaina un vienlaikus smaga ēna, bet sajūta pārgāja. Palika tikai zināma spiediena un neveiklības sajūta visā ķermenī.
- "Šausmu zona", - pacietīgi paskaidroja Ruzajevs. - Bet tā nav viņa. "Zona" parasti sākas kilometru no sienas, bet mēs esam vismaz divu attālumā.
- Pagaidiet šeit. - Ivašura pagāja uz priekšu duci soļu, pastāvēja un atgriezās. - Šī nav "zona" - tā ir infraskaņa.
- Pazīstami jociņi.
- Jā, tas jau ir nopietni, mēs, iespējams, netiksim tālāk.
- Ko tas nozīmē - infraskaņa? Atvainojiet, ka iejaucos...
- Zirnekļi uzlikuši infraskaņas priekškaru, - pieklājīgais Gasparjans paskaidroja. - Infraskaņa, tā ir zemas frekvences skaņa, kas ļoti slikti ietekmē organismu, tāpēc ir riskanti iet tuvāk Torņa sienai.
- Kāpēc zirnekļi uzlikuši priekškaru?
- Nevēlas, lai kāds nāktu pie Torņa. Pastāv hipotēze, ka zirnekļi brīdina cilvēkus par briesmām: ar kliedzieniem - kad briesmu avots ir vietējs, ar infraskaņu - kad briesmas ... uh ...
- Nav zināms, kur, - pateica priekšā Ruzajevs. - Zirnekļi mūs ar infraskaņu aizbaidīja tikai vienu reizi, kad Torņa vietā vēl atradās no zirnekļu tīkliem uzbūvētais konuss.
Zeme zem izlūkiem pēkšņi nodrebēja, pār laukiem aizripoja zema pazemes dārdoņa.
Eksperti saskatījās.
- Atliksim? - ar pusjautājošu intonāciju teica Gasparjans.
Ivašura minūti domāja, paskatījās pulkstenī un pieskārās rācijas pogai.
- Sakari - divi, kas tur pie jums notiek?
- Bija pazemes grūdiens, - caur ētera šņākoņu un sprēgāšanu atskanēja spalgā dispečera balss, - ar trīs ballu spēku. Iemesli nav zināmi. Kas runā?
- Ivašura.
- Igor Vasiļjevič, radiofiziķi jūs meklēja, viņi lika jums to konkrēti nodot: lauku blīvums ap Torni pieaug eksponenciāli. Kā sapratāt?
- Paldies, sapratu.
Ivašura izslēdza rāciju, noklikšķināja uz dozimetra vāka.
- Labi, ka vismaz radiācijas fons ir palicis nemainīgs, - Gasparjans nomurmināja. - Es ierosinu atgriezties pakaļ visurgājējam.
- Zaudēsim laiku, - sacīja Ivašura. - Mēģināsim rāpot vēl pāris simtus metru, ciktāl mums būs spēka izturēt infraskaņu. Veronika, tev gan nāksies palikt.
Meitene gatavojās iebilst, taču noķēra Ivašura acīs aukstu mirdzumu un atturējās.
- Labi. Kas man jādara?
- Pagaidi mūs. Lūk, tev otra rācija, kas noregulēta uz kopēju vilni. Ja gadījumā mēs... Tomēr mēs atgriezīsimies, gaidi... - Viņš pagriezās pret ekspertiem. - Uzvelciet infraoptiku, mēģināsim iet ar to.
Viņi uzlika nakts redzamības brilles, kas izskatījās kā brilles no konservu bundžām ar gumijas okulāriem un elastīgām arkām.
- Oho, lieliski! - Gasparjans nespēja pretoties un noklikšķināja mēli.
- Vai es drīkstu? - Veronika kautrīgi vaicāja.
