- Ko tad viņa dara šeit?
- Ko vien vēlas.
Luka bija pārliecināts, ka redzējis meitenes apēnotajās acīs pazibam to pašu nepakļaušanās dzirksti, kādu bija izrādījusi viņas verdzene. Abates kundze, jauneklis stingri sacīja, jums nevajadzētu citu biedreņu kā vien jūsu ordeņa māsas.
Izolde palūkojās jaunajā vīrietī ar nepakļaujamu pārliecību. Es tā nedomāju, viņa attrauca. Un nedomāju, ka jums ir tiesības man pavēlēt. Nez vai es jūsos klausītos pat tad, ja jūs teiktu, ka jums šādas tiesības ir. Ciktāl zinu, nav tāda likuma, kas aizliegtu sievietei, neticīgajai, doties klosterī un kalpot līdzās mūķenēm. Nav tādas paražas, kas to nepieļautu. Mēs esam no
Augustīniešu ordeņa, un kā abate es varu vadīt šo namu, kā uzskatu par piemērotu. Neviens man nevar pavēlēt, kā to darīt. Padarot mani par abati, man tiek piešķirtas tiesības izlemt, kā šis nams jāvada. Tiku piespiesta uzņemties šos pienākumus, un varat būt droši, ka es valdīšu. Šie vārdi bija izaicinoši, tomēr balss skanēja ļoti rāmi.
- Man stāsta, ka viņa neesot atkāpusies no jums ne soli, kopš ieradāties abatijā.
- Tā ir.
- Išraka nekad nav izgājusi ārpus vārtiem?
- Es arī ne.
- Viņa ir kopā ar jums nakti un dienu? -Jā-
- Runā, ka viņa guļot jūsu gultā, Luka drosmīgi ieminējās.
- Kurš to saka? abate neizteiksmīgā balsī vaicāja.
Luka palūkojās uz savām piezīmēm, un brālis Pēteris
pāršķirstīja papīrus.
Izolde paraustīja plecus, it kā viņu būtu pārmācis nicinājums pret viņiem un viņu tenku pilno izmeklēšanu. Droši vien jums jāiztaujā visi par visu, kas vien tiem ienāk prātā, viņa sacīja, it kā tam nebūtu lielas nozīmes. Jums būs jāpļāpā, kā tarkšķ krauķi. Jūs dzirdēsiet vistrakākās runas no visbailīgākajiem cilvēkiem, kas apveltīti ar vislielāko iztēli. Jūs prasīsiet, lai muļķa meitenes stāsta jums pasakas.
- Kur viņa guļ? Luka neatkāpās, juzdamies kā muļķis.
- Kopš abatijā sākās visas šīs nekārtības, Išraka izvēlējās gulēt manā gultā tāpat kā tolaik, kad bijām bērni. Tā viņa var mani aizsargāt.
- No kā?
Abate nopūtās, it kā jaunekļa ziņkārība viņu būtu nogurdinājusi. Protams, to es nezinu. Nezinu, kādēļ viņa baidās par mani. Nezinu, kādēļ es pati baiļojos par sevi. Patiesību sakot, domāju, ka neviens nezina, kas šeit norisinās. Vai tad tieši tas jums nav jāatklāj?
- Šķiet, ka viss sācis iet greizi, kopš ieradāties jūs.
Izolde klusēdama uz mirkli nolieca galvu. Jā, tas
nu ir tiesa, viņa piekrita. Tomēr es tīši neko sliktu neesmu darījusi. Es nezinu, kas šeit notiek. Man ir ļoti žēl, ka tā notiek. Man pašai tas sagādā lielas ciešanas. Esmu apjukusi. Esmu… apmaldījusies.
- Apmaldījusies? Luka atkārtoja vārdu, kas šķita pilns vientulības.
- Apmaldījusies, abate apstiprināja.
- Jūs nezināt, kā vadīt abatiju?
Izoldes galva noliecās, it kā viņa atkal lūgtos, un tik tikko manāma, mēma galvas palocīšana apstiprināja izteikto patiesību: viņa neprot pārvaldīt abatiju. Šādi ne, viņa nočukstēja. Kad viņas runā, ka ir apsēstas; kad mūķenes uzvedas kā prātā jukušas.
- Jūs nejūtat aicinājumu, Luka abatei ļoti klusām sacīja. Vai vēlaties atrasties ārpus šīm sienām vēl tagad?
Izolde izdvesa garu, ilgpilnu nopūtu. Luka gandrīz spēja sajust viņas ilgas būt brīvai, apzināšanos, ka viņai jābūt brīvai. Pilnīgi bezjēdzīgi jauneklim ienāca prātā bite, ko Freize bija izlaidis laukā saulē; viņš nodomāja, ka ikviena dzīvības forma, pat sīkākā bite, ilgojas būt brīva.
- Kā gan šī abatija var cerēt uz uzplaukumu, ja abate vēlas būt brīva? jauneklis bargi vaicāja. Jūs zināt, ka mums jākalpo tur, kur esam zvērējuši atrasties.
-Jums nav. Izolde gandrīz metās Lūkam virsū. -Jūs bijāt zvērējis būt priesteris mazā lauku klosterī, bet te nu jūs esat brīvs-kā putns! Jūs jājat ar labākajiem zirgiem, kādus vien Baznīca jums var sagādāt, un jūs pavada ieroču nesējs un rakstvedis. Jūs dodaties, kurp ienāk prātā, un izjautājat visus, ko satiekat. Jūs drīkstat izjautāt mani jums tas ir pat pavēlēts -, mani, kura dzīvo šeit un kalpo šeit, un šeit lūdzas, un nedara neko citu kā vien dažkārt slepenībā vēlas…
- Jums nav jāizsaka savas domas par mums, brālis Pēteris iejaucās. Mūs ir iecēlis pats pāvests. Ne jau jūs esat tā, kura drīkst uzdot jautājumus.
Luka neko neiebilda; viņš slepus jutās atvieglots, jo viņam nenācās abatei atzīties priekā par to, ka ir ticis projām no sava klostera, sajūsmā par savu zirgu un nebeidzamajā, neremdināmajā zinātkārē.
Dzirdot brāļa Pētera sacīto, Izolde atmeta galvu. Es domāju, ka jūs viņu aizstāvēsiet, viņa bezkaislīgi piezīmēja. Domāju, ka jūs turaties kopā, kā vīrieši dara kā vīrieši vienmēr dara.
