Viņa pagriezās pret Luku. Protams, esmu domājusi, ka nepavisam neesmu piemērota abates lomai. Bet ko man darīt? Mana tēva vēlmes bija skaidras, un tagad pavēles dod mans brālis. Tēvs gribēja, lai esmu abate, un brālis man pavēlēja ieņemt šo amatu. Un tā nu es esmu šeit. Tas, iespējams, ir pret manu gribu, pret kopienas vēlmēm, taču tāda ir brāļa un tēva pavēle. Es darīšu, kas manos spēkos. Esmu devusi zvērestus. Esmu iesprostota šeit līdz savai nāvei.
- Jūs devāt visus zvērestus? -Jā-
- Noskuvāt matus un atsacljāties no bagātības?
Neliela plīvurotās galvas kustība Luku brīdināja, ka
viņš ir pieķēris abati kādā mazā blēdībā. Es nogriezu matus un noliku nost mātes dārglietas, Izolde piesardzīgi sacīja. Es vairs nekad neatsegšu galvu un nekad nenēsāšu viņas safīrus.
- Vai domājat, ka jūs esat izraisījusi šīs ciešanu un raižu izpausmes? Luka atklāti pajautāja.
Izolde smagi nopūtās. Izdzirdējusi Lūkas vārdus, viņa gandrīz atsprāga atpakaļ, bet tad saņēma drosmi un paliecās viņam pretī. Jauneklis notvēra meitenes kvēlo, tumšzilo acu mesto zibsni. Varbūt. Ļoti iespējams. Un to atklāsiet tieši jūs. Jūs taču esat iecelts par izmeklētāju, lai atklātu šādas lietas. Es nekādā ziņā negribu, lai notiek tā kā pašlaik. Es to nesaprotu, un tas arī mani sāpina. Nav runa tikai par māsām; ari es esmu…
- Jūs esat…?
- Satricināta, viņa mierīgi noteica.
Lūkam griezās galva, un viņš paskatījās uz brāli Pēteri, kura rakstāmais bija sastindzis gaisā virs lapas un mute vaļā.
- Satricināta? Luka atkārtoja, juceklīgi prātodams, vai viņa ar to bija domājusi, ka zaudē prātu.
- Ievainota, Izolde izlaboja.
- Kā ievainota?
Viņa pašūpoja galvu, it kā nevēlētos atbildēt pilnībā. Dziļi, tā bija visa atbilde.
Saules pielietajā istabā iestājās ilgs klusums. Freize, kas stāvēja ārpusē, izdzirdis, ka saruna apraujas, atvēra durvis, palūkojās iekšā un saņēma tik drūmu Lūkas skatienu, ka žigli atkāpās. Piedošanu, viņš pateica, aizvērdams durvis.
- Vai klosteri nevajadzētu nodot jūsu brāļu nama, dominikāņu, pārziņā? Pēteris skarbi ievaicājās. Jūs varētu tikt atbrīvota no dotajiem zvērestiem, un vīriešu klostera priekšnieks varētu vadīt abas kopienas. Mūķenes pakļautos abata rīkojumiem, bet klostera darījumus nodotu pilij. Jūs būtu brīva un varētu doties projām.
- Iecelt vīriešus, lai viņi vadītu sievietes? Izolde pacēla skatienu, it kā smietos par viņu. Vai tas ir viss, ko jūs varat ieteikt jūs trīs? Rakstvedis, izmeklētājs un kalps papūlas sēsties savos skaistajos zirgos un jāt šurp no pašas Romas, un pats labākais ieteikums, kas jums ir, sieviešu klosterim jāatsakās no savas neatkarības un jāļauj pār sevi valdīt vīriešiem? Tā jūs sagrautu mūsu seno un ierasto kārtību, iznīcinātu mūs, kas esam radītas pēc mūsu Dievmātes Marijas līdzības, un pakļautu mūs vīriešu likumiem?
- Dievs deva vīriešiem tiesības valdīt pār visu, Luka norādīja. Radot pasauli.
Izoldes smejošā nepakļāvība izgaisa tikpat ātri kā bija parādījusies. Ak, var jau būt, viņa sacīja, pēkšņi sagurusi. Ja jūs tā sakāt. Es nezinu. Netiku audzināta tā domāt. Tomēr zinu, ka tieši to dažas māsas vēlas un tieši tam, pēc brāļu domām, vajadzētu notikt. Nezinu, vai tā ir Dieva griba. Es nezinu, vai Dievs īpaši vēlas, lai vīrieši valdītu pār sievietēm. Tēvs man nekad netika neko tādu mācījis, un viņš bija krustnesis, kurš bija aizgājis uz Svēto Zemi un lūdzies pašā Jēzus piedzimšanas vietā. Viņš mani audzināja tā, lai es uzskatītu sevi par Dieva bērnu un pasaulīgu sievieti. Viņš nekad man nestāstīja, ka Dievs vīriešus ir nolicis augstāk par sievietēm. Tēvs teica, ka Dievs vīrieti un sievieti ir radījis kopā, lai tie palīdzētu viens otram un viens otru mīlētu. Tomēr pavisam noteikti es zinu tikai to, ka Dievs ja Viņš vispār nolaižas līdz tam, lai runātu ar sievieti, ar mani nerunā.
- Un ko vēlaties jūs pati? Luka jautāja. Jūs, kas esat šeit, lai gan sakāt, ka negribat te atrasties. Jums ir kalpone, kura runā trīs valodās, bet apgalvo, ka ir mēma. Jūs lūdzat Dievu, kas ar jums nerunā. Sakāt, ka jums sāp, ka esat satricināta. Kāda ir jūsu griba?
- Man tās nav, Izolde vienkārši atteica. Ir pārāk agri par to domāt. Mans tēvs nomira tikai pirms četrpadsmit nedēļām. Vai spējat iedomāties, kā jūtas viņa meita? Es tēvu dziļi mīlēju, viņš man bija vienīgais no vecākiem, manas bērnības varonis. Viņš pārvaldīja visu; tēvs bija saule manā valstībā. Man katru rītu mostoties sev jāatgādina, ka viņš ir miris. Es ierados klosteri tikai dažas dienas pēc viņa nāves, pirmajā sēru nedēļā. Vai jūs to spējat iedomāties? Un uzreiz sākās šīs jukas. Mans tēvs ir miris, un visi, kas man apkārt, vai nu izliekas, ka ir jukuši, vai arī zaudē prātu.
Un tā ja jūs man jautājat, ko vēlos, es pateikšu. Viss, ko es vēlos, ir raudāt un gulēt. Gribu vienīgi, kaut nekas no tā visa nekad nebūtu noticis. Pašos ļaunākajos brīžos es vēlos zvanu tornī aplikt sev ap kaklu zvana auklu un ļaut tam šūpot mani gaisā, līdz tas zvanīdams pārlauž man kaklu.
