- Varbūt tas ir brīnums, saimniecības māsa klusām sacīja. Stigmas. Mēs nevaram droši zināt. Varbūt nav. Varbūt lai Dievmāte sargā mūs no ļauna! tas ir kas sliktāks.
Luka paliecās pāri galdam, lai saklausītu viņas teikto. Sliktāks? Ko jūs ar to gribat sacīt?
- Dažkārt dievbijīgas jaunas sievietes iezīmē sevi ar piecām Kristus brūcēm. Kā dievbijības pierādījumu. Šad tad viņas iet tik tālu. Viņa satraukti ievilka trīcošu elpu. Tādēļ mūsu namā jāvalda stingrai kārtībai. Mūķenēm jājūt, ka par viņām parūpēsies, tāpat kā tēvs rūpējas par savu meitu. Māsām jāzina, ka viņu uzvedībai ir stingri ierobežojumi. Viņas jāvada piesardzīgi.
- Jūs baidāties, ka sievietes pašas nodara sev pāri? Luka milzīgā pārsteigumā vaicāja.
- Tās ir jaunas sievietes, saimniecības māsa atkārtoja. Un, ja viņas neviens nevada, viņas kļūst straujas un neapvaldītas. Savainot pašām sevi vai citai citu jaunām meitenēm nav nekas svešs.
Brālis Pēteris un Luka pārmija šausmu pilnus skatienus. Rakstvedis nodūra galvu un atzīmēja dzirdēto.
- Abatija ir bagāta, Luka piebilda uz labu laimi, lai novirzītu domas no piedzīvotā šoka.
Sieviete papurināja galvu. Nē. Mēs katra un ikviena esam devušas nabadzības zvērestu. Nabadzība, paklausība un šķīstība. Mums nekas nedrīkst piederēt, mēs nevaram sekot savai gribai, un mēs nedrīkstam mīlēt vīrieti. Mēs visas esam devušas šos zvērestus; nav nekādas iespējas no tiem izvairīties. Mēs visas tos esam devušas. Mēs visas esam labprātīgi piekritušas.
- Izņemot abati, Luka ieteicās. Es saprotu, ka viņa iebilda, nevēlējās uz šejieni nākt. Viņai tika pavēlēts iestāties abatijā. Abate neizvēlējās būt paklausīga, nabadzīga un dzīvot bez vīrieša mīlas.
- Tas jums būtu jāvaicā viņai pašai, saimniecības māsa rāmā godbijībā atteica. Viņa iestājās. Atteicās no greznajiem tērpiem milzīgajās apģērbu lādēs, kuras atveda sev līdzi. Cieņas dēļ, ko pasaulē izraisa viņas amats, viņai bija ļauts pārģērbties vienatnē. Viņas pašas kalpone nogrieza kundzei matus un palīdzēja ietērpties rupja audekla drānās un mūsu ordeņa vilnas mantijā ar sejas aizsegu ap galvu un pāri tam plīvuru. Kad viņa bija gatava, viņa ienāca kapelā un vienatnē nogūlās uz akmens grīdas pretim altārim izplestām rokām, ar seju pret auksto grīdu. Viņa nodeva sevi Dievam. Tikai abate pati zina, vai tika devusi zvērestus ari savā sirdī. Viņas domas no mums, viņas māsām, ir slēptas.
Sieviete mirkli vilcinājās. Taču abates kalpone, protams, nedeva zvērestus. Viņa dzīvo mūsu vidū kā nepiederoša. Ciktāl man zināms, viņa vispār nepakļaujas nekādiem likumiem. Es nezinu, vai viņa klausa pat abatei vai ari viņu attiecības ir…
- Ir kādas? Luka šausmās jautāja.
- Ir neparastākas, māsa atteica.
- Viņas kalpone? Vai viņa ir laicīgā māsa?
- Es patiešām nezinu, kā jūs viņu dēvētu. Viņa bijusi abates personiskā kalpone jau kopš bērnības, un, kad abate mums pievienojās, viņai sekoja ari verdzene; viņa vienkārši nāca līdzi kā suns seko savam saimniekam. Viņa mitinās abates mājā. Viņa mēdza gulēt klētī, kas atrodas līdzās abates durvīm; viņa nenakšņoja mūķeņu cellēs un vēlāk sāka pārlaist naktis uz abates sliekšņa kā verdzene. Pēdējā laikā viņa sākusi gulēt ar abati vienā gultā. Māsa pieklusa. Kā gultas biedrene. Viņa vilcinājās. Es ne uz ko citu nevedinu, viņa sacīja.
Brāļa Pētera rakstāmspalva bija aizmirsta, viņa mute pavērta, taču viņš nebilda ne vārda.
- Abates kalpone iet uz baznīcu, sekojot kundzei kā ēna; tomēr viņa neskaita lūgšanas, nesūdz grēkus un ari neapmeklē misi. Es pieņemu, ka viņa ir neticīgā. Patiešām nezinu. Mūsu likumos abates kalpone ir izņēmums. Mēs viņu nedēvējam par māsu, bet saucam vienkārši par Išraku.
- Išraka? Luka atkārtoja svešādo vārdu.
- Viņa ir dzimusi turciete, saimniecības māsa sacīja piesardzīgi apvaldītā balsī. Jūs viņu ievērosiet abatijā. Išraka valkā melnu ģērbu kā mauriete, dažreiz aizsedz seju ar plīvuru. Viņas āda ir grauzdēta cukura krāsā, tā ir viscaur vienā tonī. Kaila viņa ir kā apzeltīta kā sieviete, kas veidota no īrisa. Nelaiķa lords viņu atveda kā mazu bērnu no Jeruzālemes, kad atgriezās no krusta kariem. Iespējams, viņš to paturēja kā trofeju, varbūt kā lutekli. Viņš nedz mainīja meitenes vārdu, nedz viņu kristīja, bet tika audzinājis Išraku kopā ar savu meitu kā tās personisko verdzeni.
- Vai jūs domājat, ka viņai varētu būt kāds sakars ar šiem satraukumiem? Vai viss sākās, kad viņa ieradās abatijā? Jo viņa ieradās reizē ar abati, vai ne?
Māsa paraustīja plecus. Dažas mūķenes no viņas iztrūkās, kad pirmo reizi ieraudzīja. Išraka, protams, ir ķecere, un skatiens viņai ir caururbjošs. Viņa vienmēr atrodas abates ēnā. Māsām viņa šķita… Sieviete uz mirkli apdomājās. Satraucoša. Viņa, atradusi īsto vārdu, pamāja ar galvu. Viņa ir satraucoša. Mēs visas tā teiktu satraucoša.
- Ko viņa dara?
- Viņa neko nedara Dievam, saimniecības māsa sacīja ar pēkšņu kaismi. Protams, viņa arī neko nedara abatijas labā. Kurp vien abate dodas, Išraka viņai seko. Tā nekad neatkāpjas no kundzes.
