Tas jau ir labāk. Kad viņi uz mirkli apstājās, Freize paplikšķināja sava zirga kaklu. Lejā zem viņiem vīdēja nelielais Lukretili ciems, abatijas pelēkais šīfera jumts; tai līdzās stāvēja abi reliģiskie nami katrs savā pusē. Un pāri visam pacēlās pils; virs apaļā sarga namiņa torņa vējā plivinājās jaunā lorda karogs.
Gaiss bija auksts. Debesīs viņiem virs galvas aizlidoja vientuļš ērglis. Brālis Pēteris savilka apmetni ciešāk ap pleciem un paraudzījās uz Luku, lai atgādinātu, ka viņi nedrīkst pārāk ilgi būt projām.
Jaunekļi reizē apgrieza zirgus un jāja pa kalna kori, turoties pa kreisi no meža, un pa pirmo mežcirtēju taku atkal devās lejup uz ieleju, pieklustot, kad ap viņiem sakļāvās koki.
Taka vijās cauri mežam. Vienreiz jājēji saklausīja ūdens urdzēšanu un pēc tam dzeņa ašos klauvējienus. Kad jaunekļi jau nosprieda, ka būs pajājuši ciemam garām, viņi nonāca izcirtumā un ieraudzīja platu taku, kas veda uz Lukretili pili, kura stāvēja kā pelēka akmens sargpostenis, pārlūkojot ceļu.
- Viņš ir labi iekārtojies, Freize atzina, raudzīdamies uz augstajām pils sienām, paceļamo tiltu un karogiem, kas viļņojās vējā. No pils kunga staļļiem varēja dzirdēt kurtu bara kaucienus. Nav slikti. Ir bagātība, lai baudītu dzīvi; var medīt pats savus briežus, dzīvot, kā vēlas; naudas ir tik daudz, ka pietiktu, lai aizjātu apskatīt Romu, kad uznāk vēlēšanās, un pagrabs ir pilns ar paša vīnu.
- Lai visi svētie ir ar viņu! Viņa noteikti ļoti skumst pēc mājām, Luka piebilda, lūkodamies uz augstajiem skaistās pils torņiem, uz celiņiem, kas veda dziļi iekšā mežā un tālāk garām ezeriem, kalniem un upēm. Vispirms visa šī bagātība un brīvība, un tad dzīve četrās sienās ieslodzījumā līdz nāvei! Kā gan tēvs, kurš mīlēja savu meitu, varēja audzināt viņu brīvībai šajā pilī un tad nolemt ieslodzījumam līdz mūža galam?
- Labāk tā nekā slikts vīrs, kurš viņu sistu, tiklīdz brālis pagrieztu muguru; labāk tā nekā nomirt radībās, brālis Pēteris norādīja. Labāk nekā tad, ja meiteni nogrābj kāds laimes meklētājs un viss dzimtas bagātība un labais vārds gada laikā tiek iznīcināts.
- Viss atkarīgs no paša laimes meklētāja, Freize ieteicās. Kaislīgs vīrietis, kuram piemīt nedaudz pievilcības, sniegtu viņai kaut ko tik patīkamu, ka tas liktu viņas vaigiem pietvīkt un viņa par to vien sapņotu.
- Diezgan! Luka pavēlēja. Jūs nedrīkstat tā par viņu runāt.
- Šķiet, mēs nedrīkstam viņu uztvert kā smuku meiču, Freize piebilda savam zirgam.
- Diezgan, Luka atkārtoja. Turklāt jūs nemaz nezināt, kā viņa izskatās, vismaz ne vairāk kā es.
- Ha, es to varu pateikt pēc viņas gaitas, Freize klusi sacīja zirgam. Pēc gaitas vienmēr var noteikt, vai meitene ir glīta. Skaista meitene staigā tā, it kā viņai piederētu visa pasaule.
Kad jaunie vīrieši atkal ienāca pa vārtiem, Izolde un Išraka stāvēja pie loga. Vai saod āra gaisu no viņu apģērba? pirmā nočukstēja. Kad viņš paliecās uz priekšu, es varēju saost meža smaržu un svaigo gaisu, un vēju, kas nāk lejup no kalna.
- Izolde, mēs varētu iziet laukā.
- Tu zini, ka es to nedrīkstu.
- Mēs to varētu darit slepeni, Išraka atteica. Naktī, pa mazajiem sānu vārtiņiem. Mēs varētu vienkārši pastaigāties mežā zvaigžņu gaismā. Ja tu ilgojies pēc ārpasaules, mums nav jāsēž šeit kā cietumniecēm!
- Tu taču zini, ka es devu zvērestus nekad neiziet no šejienes…
- Tik daudzi zvēresti jau ir lauzti, Išraka neatkāpās. Mēs esam sagriezušas abatiju ar kājām gaisā un atvedušas sev līdzi elli. Vai tad vēl vienam grēkam būtu nozīme? Kāda nozīme ir tam, ko mēs darām tagad?
Skatiens, ko Izolde raidīja draudzenei, bija satumsis no vainas apziņas. Es nevaru padoties, viņa nočukstēja. Lai ko ļaudis par mani domā vai runā, lai ko es
Visi trīs vīrieši apmeklēja kompletoriju pēdējo dievkalpojumu -, pirms mūķenes devās pie miera. Kad viņi iznāca no krustejas un izšķīrās, lai dotos uz savām istabām, Freize ilgpilni palūkojās uz saimniecības māsas kambariem. Ko gan es atdotu par glāzi salda vīna pirms gulētiešanas, viņš sacīja. Vai divām. Varbūt trim.
- Tu no visas tiesas esi bezcerīgs kalps reliģiozam vīram, Pēteris noteica. Vai tev nebūtu klājies labāk, kalpojot ela namā?
- Un kā mazais lords tiktu bez manis galā? Freize sašutis noprasīja. Kurš viņu klosterī pieskatīja un raudzījās, lai viņš būtu drošībā? Kurš mazo lordu baroja, kad viņš nebija nekas vairāk kā garkājains zvirbulēns? Kurš tagad viņam seko, kurp vien viņš dodas? Kurš sargā durvis?
- Vai viņš jūs klosterī pieskatīja? Pēteris jautāja, pārsteigumā pagriezdamies pret Luku.
Luka iesmējās. Viņš pieskatīja manas pusdienas un apēda visu, kas man palika pāri, jauneklis sacīja. Viņš izdzēra manu vīna devu. Tādā ziņā viņš nenovērsa no manis ne acu.
būtu izdarījusi, es nezaudešu uzticību sev. Es turēšu doto vārdu.
Atskanēja Freizes iebildumi, un Luka iebelza viņam pa plecu. Ak, labi jau, labi! Pagriezies pret Pēteri, viņš turpināja: Kad tikko biju ieradies klosterī, viņš
