- Išraka iet arī ārā, vai ne? Viņa taču nav ieslodzīta?
- Viņa neatkāpjas no abates, māsa atkārtoja. Bet abate nekad neiet ārā. Verdzene visu laiku atrodas abatijā. Viņa staigā ēnā, stāv tumšos stūros, visā noskatās, bet ne ar vienu no mums nerunā. It kā mēs slazdos būtu notvēruši savādu dzīvnieku. Jūtos tā, it kā es krātiņā turētu dzeltenbrūnu lauveni.
- Vai jūs pati baidāties no viņas? Luka atklāti pavaicāja.
Māsa pacēla galvu un noskatīja jaunekli ar atklātu pelēko acu skatienu. Es ticu, ka Dievs mani aizsargās no visa ļauna, viņa atteica. Taču, ja es nebūtu droša, ka atrodos Dieva aizsardzībā, viņa man iedvestu pilnīgas šausmas.
Mazajā telpā iestājās klusums, it kā starp viņiem būtu izšalcis ļaunuma čuksts. Luka juta matiņus uz kakla saslienamies stāvus, bet brālis Pēteris zem galda taustījās pēc krucifiksa, kuru nēsāja pie siksnas.
- Ar kuru no mūķenēm man būtu jārunā vispirms? Luka ievaicājās, pārtraucot klusumu. Uzrakstiet man to vārdus, kuras miegā staigā, kurām parādās stigmas, kuras redz vīzijas un gavē.
Jauneklis pastūma māsai papīru un rakstāmspalvu, un viņa nesteidzoties, bet arī nevilcinoties skaidri uzrakstīja sešus vārdus un atdeva papīru atpakaļ Lūkam.
- Un jūs pati? viņš jautāja. Esat redzējusi vīzijas vai staigājusi miegā?
Māsas smaids jaunajam vīrietim šķita gandrīz valdzinošs. Es ceļos uz nakts dievkalpojumiem un dodos uz savām lūgšanām, viņa attrauca. Pārējā laikā jūs mani neatradīsiet nekur citur kā vien siltu savā gultā.
Kamēr Luka, mirkšķinādams acis, pūlējās aizgainīt šo iztēles ainu, māsa piecēlās no galda un atstāja telpu.
- Iespaidīga sieviete, klusi ierunājās Pēteris, kad aiz viņas aizvērās durvis. Ja apdomā, ka viņa dzīvojusi klosteri kopš četru gadu vecuma! Kas viņa būtu bijusi ārpus klostera sienām? Ko viņa būtu paveikusi?
- Zīda apakšsvārki, Freize piezīmēja, no priekštelpas pabāžot savu plato galvu gar durvīm. Neparasti.
- Ko? Kas? Luka noprasīja, bez redzama iemesla noskaities. Viņš juta, kā sitas sirds, iedomājoties saimniecības māsu guļam viņas šķīstajā gultā.
- Neparasti ir uziet mūķeni, kura valkā zīda apakšsvārkus. Astru krekls, jā tas varbūt ir pārspīlēti, tomēr tradicionāli. Bet ne zīda apakšsvārki.
- Kā tu, pie velna, zini, ka viņa valkā zīda apakšsvārkus? Pēteris aizkaitināti noprasīja. Un kā tu uzdrošinies tā runāt, turklāt par tādu dāmu?
- Redzēju, kā tie žūsj„veļas istabā, un nobrīnījos, kam tie pieder. Šķita pārāk neparasts apģērba gabals sieviešu klosterī, kur māsas zvērējušas dzīvot nabadzībā. Sāku klausīties. Varbūt es esmu muļķis, tomēr klausīties protu. Dzirdēju tos nočaukstam, kad viņa pagāja man garām. Māsa nezināja, ka es klausos; viņa pagāja man garām tā, it kā es būtu akmens vai koks. Zīds rada vieglu skaņu šš-šš-šš. Freize pašapmierināti pamāja ar galvu Pēterim. Ir vairāk nekā viens veids, kā var veikt izmeklēšanu. Nav jāprot rakstīt, lai prastu domāt. Dažkārt noder vienkārši klausīšanās.
Brālis Pēteris viņu atstāja pilnīgi bez ievērības. Kuru nākamo? viņš Lūkam jautāja.
- Abati, Luka izlēma. Tad viņas kalponi Išraku.
- Varbūt labāk vispirms tikties ar Išraku? Pēc tam mēs viņu varētu paturēt tuvumā, kamēr runā abate, Pēteris ieteica. Tā mēs varēsim pārliecināties, ka viņas kaut ko neperina.
- Ko neperina? Luka nepacietīgi noprasīja.
- Tur jau tā lieta, Pēteris sacīja, ka mēs nezinām, ko viņas dara.
- Perina, Freize rūpīgi atkārtoja svešādo vārdu. Peri-na. Jokaini, bet daži vārdi jau paši par sevi izklausās vainas pilni.
- Vienkārši atved verdzeni, Luka rīkoja. Tu neesi izmeklētājs; tev tikai jākalpo man, savam kungam. Un pārliecinies, ka viņa ne ar vienu nerunā, kamēr nāk pie mums.
Freize aizstaigāja līdz abates virtuves durvīm un pajautāja pēc kalpones Išrakas. Viņa ieradās aizplīvurojusies kā tuksneša iemītniece, tērpusies melnā tunikā un biksēs; galvā uzsietais lakats krita pār seju, aizsedzot Išrakas muti. Viss, ko Freize saskatīja, bija meitenes basās, brūnās kājas uz viena pirksta bija uzvilkts sudraba gredzens un viņas tumšās, neizdibināmās acis, kas raudzījās virs plīvura. Freize viņai mierinoši uzsmaidīja, tomēr Išraka nekādi nereaģēja, un abi klusēdami iegāja telpā. Meitene apsēdās pretim Lūkam un brālim Pēterim, nebilzdama ne vārda.
- Vai jūsu vārds ir Išraka? Luka viņai jautāja.
- Es nerunāju itāliski, meitene atteica nevainojamā itāļu valodā.
- Šobrīd jūs tanī runājat.
Viņa pakratīja galvu un vēlreiz atkārtoja: Es nerunāju itāliski.
- Jūsu vārds ir Išraka. Luka mēģināja franciski.
- Es nerunāju franciski, Išraka atbildēja nevainojamā franču izrunā.
- Jūsu vārds ir Išraka, viņš sacīja latīniski.
- Tā ir, viņa piekāpdamās atteica latīņu valodā. Taču es nerunāju latīniski.
- Kurā valodā jūs runājat?
- Es nerunāju.
