pieraudzlja, lai vecākie puiši mani nepiekautu. Kad mani apsūdzēja ķecerībā, viņš liecināja man par labu, lai gan nesaprata ne rīta, ne vakara no tā, par ko tiku apvainots. Freize vienmēr ir bijis man uzticīgs: no mūsu pirmā iepazīšanās mirkļa, kad es biju nobijies novicis, bet viņš laisks virtuves zēns. Un tad, kad man uzticēja šo uzdevumu, Freize lūdza, lai viņam ļauj doties man līdzi.
- Tā, lūk! Freize triumfējoši iesaucās.
- Bet kādēļ viņš jūs sauc par mazo lordu? Pēteris neatkāpās.
Luka pašūpoja galvu. Kas to lai zina? Man nav ne jausmas.
- Tādēļ, ka mans kungs nebija parasts zēns, Freize dedzīgi paskaidroja. Viņš bija tik gudrs un bērnībā bija skaists kā eņģelis. Un visi runāja, ka viņš nav cēlies no šīs zemes…
- Diezgan! Luka atcirta. Viņš dēvē mani par mazo lordu, lai apmierinātu pats savu iedomību. Ja Freize domātu, ka viņam par to nekas nedraud, viņš izliktos, ka kalpo princim.
- Gan redzēsiet, Freize sacīja, nopietni pamājot ar galvu brālim Pēterim. Viņš nav parasts jauneklis.
- Degu nepacietībā pats savām acīm ieraudzīt neparastus dotumus, brālis Pēteris sausi noteica. Un pēc iespējas drīzāk. Bet nu es dodos pie miera.
Luka pacēla roku, novēlēdams abiem arlabunakti, un iegāja priestera mājā. Viņš aizslēdza aiz sevis durvis un novilka zābakus, uzmanīgi pabāžot slepeno dunci zem spilvena. Vienā galda malā jauneklis izplāja papīra lapu par skaitli nulle, bet otrā brāļa Pētera pierakstītās liecības. Luka bija apņēmies visu nakti strādāt: vispirms izpētīt liecības un pēc tam sevi atalgot, izskatot manuskriptu par nulli. Pēc tam viņš dosies uz nakts dievkalpojumu.
Aptuveni divos naktī atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm. Luka spēji pielēca kājās un paķēra zem spilvena paslēpto dunci. Kas tur ir?
- Māsa. __
Luka aizbāza nazi aizmugurē aiz jostas un nedaudz pavēra durvis. Pie durvīm stāvēja sieviete; viņas seju pilnībā aizklāja biezu mežģīņu plīvurs. Luka pārlaida ašu skatienu tukšajai galerijai un pakāpās atpakaļ, tādējādi dodams zīmi, ka viņa drīkst ienākt. Kādā prāta nostūrī pazibēja doma, ka, ļaujot māsai šeit ienākt bez lieciniekiem un bez brāļa Pētera, kas pierakstītu visu, kas tiktu teikts, viņš uzņemas risku. Tomēr arī viņa uzdrošinājās pārkāpt savus zvērestus un palikt divatā ar vīrieti. Māsai noteikti bija kāds ļoti svarīgs iemesls, kura dēļ viņa viena spēra kāju vīrieša guļamistabā.
Jauneklis ieraudzīja, ka sieviete ir salikusi plaukstas tā, it kā tajās būtu paslēpusi kaut ko mazu.
- Jūs gribējāt mani redzēt, viņa klusām ierunājās. Balss bija zema un patīkama. Jūs vēlējāties redzēt šo.
Māsa pastiepa Lūkam pretī plaukstas. Ieraudzījis, ka katras delnas vidū atrodas skaidrs, sekls iedobums un plaukstas ir pielijušas asinīm, jauneklis šausmās sarāvās. -Jēzu, stāvi mums klāt!
- Āmen, sieviete tūliņ noteica.
Luka pasniedzās pēc auduma vīkšķa un rupji noplēsa strēmeli. Uzšļācis no krūzes uz tās ūdeni, viņš saudzīgi piespieda audumu pie brūcēm. Sajuzdama Lūkas pieskārienu, sieviete nedaudz sarāvās. Piedodiet, piedodiet!
- Brūces īpaši nesāp. Tās nav dziļas.
Luka nosusināja asinis un ieraudzīja, ka abi ievainojumi ir pārstājuši asiņot un sākuši pārklāties ar nelielu kreveli. Kad tas notika?
- Es tikai nupat pamodos, un manas rokas jau bija šādas.
- Vai tā ir gadījies arī agrāk?
- Pagājšnakt. Man rādījās briesmīgs sapnis, un, kad pamodos, atrados savā cellē, savā gultā, taču manas kājas bija sabristas un plaukstas pilnas asiņu.
- Manuprāt, tā bijāt jūs, ko es redzēju, Luka sacīja. Priekšpagalmā. Vai jūs neko neatminaties?
Mūķene papurināja galvu, un plīvurs sakustējās, tomēr seju neatklāja. Es vienkārši pamodos, un manas plaukstas bija šādas svaigi iezīmētas. 1a ir gadījies arī agrāk. Dažkārt es no rīta pamodos un atklāju, ka plaukstas ir savainotas, tomēr vairs neasiņo, it kā tas būtu noticis agrāk naktī, mani pat neuzmodinot. Brūces nav dziļas; saprotiet, tās sadzīst dažu dienu laikā.
- Vai jūs redzējāt vīziju?
- Šausmu vīziju! viņai negaidot izlauzās. Nespēju noticēt, ka tas ir Dieva darbs likt man mosties ar asiņojošām rokām. Es nejūtu svētumu; nejūtu neko, izņemot bailes. Tas, kas mani sadur, nevar būt Dievs. Domāju, ka šīs brūces ir zaimojošas.
- Varbūt Dievs darbojas caur jums neizprotami… Luka pieļāva.
Sieviete papurināja galvu. Es to izjūtu drīzāk kā sodu. Tādēļ, ka atrodos šeit, kalpoju, kā noteikts, tomēr esmu nolādēta ar dumpīgu sirdi.
- Cik daudzas nojums šeit atrodas ne pēc savas gribas?
- Kas to lai zina? Kas zina, ko domā cilvēki, kas katru dienu pavada klusējot, lūdzoties, kā viņiem tiek likts, dziedot, kā pavēlēts? Dienā mums nav atļauts sarunāties ne ar vienu, izņemot brīžus, kad jāatkārto pavēles vai jālūdzas. Kurš zina, ko kāds vispār domā? Kurš zina, ko mēs katra pie sevis domājam?
