Luka piecēlās, notrausa drupatas un pacēla pavadu, kuru bija uzmetis uz krūma.
- Pirms dodamies atpakaļ, vajadzētu padzirdīt zirgus, Freize ieteica.
Abi jaunie vīrieši vadīja zirgus atpakaļ pa taku, tad uzlēca tiem mugurā, lai dotos uz māju pusi. Viņi kādu brīdi jāja, līdz kreisajā pusē, dziļāk mežā, izdzirdēja straumes šalkoņu. Viņi nogriezās no takas un, klausīdamies ūdens tecēšanā, vispirms uzgāja platu straumi un tad sekoja tai lejup, kur tā izveidoja platu, dziļu dīķi. Krasts bija dubļains un iestaigāts, it kā daudzi nāktu šurp pēc ūdens, visai savāds skats pamestā mežā. Luka dubļos saskatīja pēdas, ko bija atstājušas koka tupeles, kādas virs kurpēm parasti uzāva mūķenes, kad strādāja abatijas dārzos un laukos.
Freize paslīdēja un gandrīz nokrita. Viņš izsaucās, ka esot iekāpis tumšzaļā, zosu mēslu peļķītē. Paskat tik! Sasodītais putns! Es to nojvertu lamatās un apēstu patiešām.
Luka paņēma abu zirgu pavadas un ļāva tiem padzerties ūdeni, bet Freize pieliecās, lai noslaucītu zābaku ar skābenes lapu.
- Nu es būšu…
- Kas ir?
Nebildis ne vārda, Freize izstiepa uz priekšu ar mēsliem notriepto lapu.
- Kas tas ir? Luka pāijautāja, paraujoties nost.
- Paskatieties tuvāk! Ļaudis vienmēr runā, ka tur, kur ir mēsli, ir ari nauda. Un te nu tā ir! Palūkojieties tuvāk man šķiet, ka būšu kļuvis bagāts!
Luka palūkojās tuvāk. Tumšzaļie zosu mēsli bija izraibināti ar sīkiem smilšu graudiņiem, kuri spoži mirdzēja. Kas tas ir?
- Tas ir zelts, mazo lord! Freizē kūsāja prieks. Redzat? Zoss barojas upes niedrēs, un upes ūdeņi nes sīkus zelta graudiņus, kuri tiek izskaloti kaut kur kalnos; varbūt neviens nezina, kur īsti. Zoss to apēd, izlaiž laukā, un es atrodu to uz sava zābaka. Viss, kas man tagad jādara, jāuzzina, kam pieder zeme ap upi, par smiekla naudu tā jānopērk, jāizskalo zelts, un es pats būšu kungs, jāšu ar skaistu zirgu, un man pašam piederēs medību suņi!
- Ja zemes īpašnieks to pārdos, Luka brīdināja. Un es domāju, ka mēs joprojām atrodamies uz Lukretili lorda zemes. Iespējams, viņš gribēs skalot zeltu pats.
- Nopirkšu to no viņa, neko nesakot, Freize līksmoja. Pateikšu, ka gribu dzīvot pie upes. Es viņam pastāstīšu, ka jūtu aicinājumu, kā tā nabaga meiča, viņa māsa. Sacīšu, ka mani ir pārņēmusi tieksme kļūt par svētu eremītu, dzīvot pie ūdens un augu dienu lūgties.
Luka skaļi iesmējās, iedomājoties Freizes aicinājumu kļūt par vientuļu dievlūdzēju, taču Freize pēkšņi satvēra viņa roku. Kāds nāk, viņš brīdināja. Cst! Taisāmies, ka tiekam.
- Kādēļ mums jāslēpjas? Mēs neko sliktu nedarām.
- Nekad nevar zināt, Freize nočukstēja. Un es negribētu, ka mani uziet pie upes, kas nes zeltu.
Abi jaunekļi apgrieza zirgus un iejāja dziļāk mežā, nost no takas, un gaidīja. Luka uzsvieda zirgam uz galvas savu apmetni, lai dzīvnieks nesaceltu troksni, un Freize pieliecās pie sava zirdziņa auss un kaut ko tam aši pačukstēja. Dzīvnieks nolieca galvu un stāvēja nepakustēdamies. Vīrieši cauri kokiem noraudzījās, kā pusducis mūķeņu, apvilkušas tumšbrūnos darba tērpus, dodas uz priekšu pa līkumoto taciņu, koka tupelēm plakšķinot pa dubļiem. Freize maigi satvēra sava zirga purnu, lai tas neiebubinātos.
Beidzamās divas mūķenes veda mazu ēzelīti; tam mugurā bija sakrauta krietna kaudze netīras aitas vilnas no klostera ganāmpulka. Kamēr Freize un Luka no krūmu aizsega nolūkojās notiekošajā, sievietes upē iestiprināja vilnu, lai ūdeņi to izskalotu tīru, pagrieza ēzelīti un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradušās.
Ievērodamas dotos zvērestus, mūķenes strādāja klusēdamas, taču, vedot mazo ēzelīti projām, viņas uzsāka psalmu, un abi jaunie vīrieši izdzirdēja mūķenes dziedam:
Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka…
- Man netrūks nenieka, Freize murmināja, kad viņi iznāca no paslēptuves. Sasodīts! "Man netrūks nenieka" patiesi! Man trūkst gan. Man trūkst. Un man trūks, trūks, un es sapņošu un vienmēr vilšos.
- Kādēļ? Luka vaicāja. Viņas tikai mazgā vilnu. Tu joprojām vari nopirkt to savu upi un skalot zeltu.
- Ne jau par viņām es runāju, Freize atteica. Ne jau par viņām šīm viltīgajām, mazajām lapsiņām! Ne jau vilnu viņas tur mazgā. Kādēļ nākt visu šo ceļu, tikai lai izmazgātu vilnu, ja starp šo vietu un abatiju ir pusducis citu upju? Nē, viņas skalo zeltu pēc vecumvecā paņēmiena. Mūķenes ieliek vilnu upē. Vai redzat, kā viņas to ir nostiprinājušas straumē, lai ūdens tecētu cauri? Vilnas šķiedras notver zelta graudiņus pat mazāko puteklīti. Pēc kādas nedēļas viņas atgriezīsies un savāks ražu slapju vilnu, ko zelts būs padarījis smagu. Vilnu aizvedīs atpakaļ uz abatiju, izžāvēs, izsukās zelta putekļus, un, lūk, tāda bagātība uz grīdas! Mazās zaglenes!
- Cik tas varētu būt vērts? Luka noprasīja. Cik zelta varētu noturēt viens vilnas cirpums?
