- Un kāpēc neviena netika pieminējusi šo viņu mazo nodarbošanos? Freize uzstājīgi turpināja. Diez vai Lukretili lords par to zina? Viņš būtu smalki iznests cauri, ja būtu ievietojis savu māsu klosterī, bet tā brālim no deguna priekšas čieptu bagātību, izmantodama tās pašas mūķenes, kuras viņš tai licis vadīt.
Luka samulsis palūkojās uz Freizi. Ko?
- Es jau tikai jokoju…
- Nē, varbūt tas nav nekāds joks. Un ja nu abate bija atnākusi šurp un atradusi zeltu, tieši tāpat kā tu, un likusi mūķenes pie darba? Un tad nospriedusi, ka pavērsīs visu tā, it kā klosteris būtu kritis grēkā, lai neviens viņas vairs neapmeklētu, lai neviens vairs neticētu mūķeņu vārdiem…
- Un viņu neviens nepieķertu šajā mazajā darbiņā. Lai gan viņa joprojām būtu abate, viņa atkal varētu dzīvot kā lēdija, Freize pabeidza. Dzīvotu vienos priekos, gremdēdamās zelta putekļos.
- Nolādēts! Luka drūmi izsaucās. Viņi abi ar Freizi ilgu bridi stāvēja klusēdami, un tad Luka, nebildis ne vārda, uzlēca zirgā un palaida to vieglos rikšos. Jādams jauneklis atskārta, ka viņu ir satriecis ne tikai milzu noziegums, kurā iesaistās viss klosteris. Viņu personiski bija aizskārusi pati abate it kā viņš būtu domājis, ka darītu jelko, lai viņai palīdzētu! It kā viņa solījums palīdzēt tai meitenei būtu kaut ko nozīmējis! It kā viņa nebūtu gribējusi no jaunekļa neko citu kā vien viņa naivo uzticēšanos un ticību viņas stāstam! Nolādēts! Luka atkārtoja.
Viņi jāja klusēdami. Freize šūpoja galvu par iedomātās bagātības zudumu, un Luka vārījās niknumā, jo bija pataisīts par muļķi. Kad abi piejāja pie klostera, Luka pievilka pavadu un pieturēja zirgu, līdz Freize viņu panāca. Tu patiešām domā, ka to dara viņa? Uz mani abate atstāja iespaidu kā visnelaimīgākā sieviete uz zemes un sērojoša meita. Esmu pārliecināts, ka savās sērās par tēvu viņa bija patiesa. Un tomēr skatīties man acīs un melot par visu pārējo… Vai tu domā, ka abate ir spējīga uz tādu nekrietnību? Man tā neliekas.
- Varbūt mūķenes rīkojas viņai aiz muguras, Freize pieļāva. Lai gan ārprāts klosteri ir labs paņēmiens, kā likt svešiniekiem turēties pa gabalu. Tomēr es domāju, ka abate par to visu varētu ari neko nezināt. Mums vajadzētu noskaidrot, kurš zelljLnogādā pārdošanai, tā jūs uzzinātu, kurš tiek pie bagātības. Un mums būtu jāizdibina, vai zelta skalošana jau notika, pirms šeit ieradās abate.
Luka pamāja ar galvu. Brālim Pēterim neko nesaki.
- Spiegam, Freize mundri piebilda.
- Šonakt mēs ielauzīsimies klētī un apskatīsimies, vai nevaram atrast kādu pierādījumu žūstošu vilnu vai zeltu.
- Ielauzties nav vajadzības. Man ir atslēga.
- Kā tad tu to dabūji?
- Un kā jums šķiet kā jūs pēc pusdienām tikāt pie tāda pirmšķirīga vīna?
Luka nogrozīja galvu un klusām pateica: Tiksimies divos.
Abi jaunie vīrieši turpināja ceļu, bet aiz viņiem, nesaceldama troksni, kas būtu skaļāks par skaņu, ar kādu vējā nopūšas koki, jaunekļiem pakaļ noraudzījās verdzene Išraka.
Izolde gulēja savā gultā, piesieta pie četriem gultas stabiem kā cietumniece. Viņas kājas bija piesprādzētas pie stabiem gultas galā, rokas piesietas pie stabiem, kuri atradās gultas galvgalī. Išraka uzvilka segu līdz pat Izoldes zodam un to nogludināja. Nevaru ciest tevi redzēt šādu. Tas ir neizturami. Tava Dieva dēļ saki, ka mēs varam pamest šo vietu. Es nespēju tevi siet pie gultas kā tādu trako.
- Es zinu, Izolde atteica, bet nedrīkstu pieļaut iespēju, ka miegā staigātu. Es to nevaru izturēt. Nepieļaušu, ka šis trakums piemeklē arī mani. Išraka, es nestaigāšu naktī un nekliegšu sapņos! Ja sajukšu prātā, ja patiešām zaudēšu prātu, tev būs mani jānogalina. Es to nespēju paciest.
Išraka noliecās un pieglauda brūno vaigu otras meitenes bālajai sejai. Es tā nekad nedarītu. Nekad nespētu. Mēs ar to cīnīsimies un uzvarēsim.
- Kā izmeklētājam veicas?
- Viņš runā ar visām māsām un uzzina pārāk daudz. Izmeklētāja ziņojums šo abatiju iznīcinās; tas sagraus tavu labo slavu. Viss, ko mūķenes viņam izstāsta, parāda mūsu vainu. Tas norāda uz tevi, jo visas nelaimes sākās ar to brīdi, kad ieradāmies mēs. Mums ir jāapvalda izmeklētājs. Mums viņš jāaptur.
- Jāaptur? Izolde pārjautāja.
Išraka drūmu seju pamāja ar galvu. Mums viņš ir jāaptur tādā vai citādā ceļā. Jādara viss iespējamais, lai viņu apturētu.
Mēness bija uzlēcis, taču, kad Luka klusām devās pāri bruģētajam pagalmam, pusi spīdekļa bija aizklājuši vēja dzīti mākoņi un tas meta tikai nelielu gaismiņu. Jauneklis ieraudzīja, kā no tumsas iznāk ēnaina figūra. Tas bija Freize. Rokā viņam jau bija sagatavota atslēga ieeļļota, lai nesaceltu troksni; puisis to klusām ieslidināja slēdzenē. Kad Luka atstūma vaļā durvis, tās nokrakšķēja, un abi vīrieši, izdzirdējuši šo skaņu, sastinga, tomēr nekas nesakustējās. Visi šaurie logi, kas bija pavērsti pret pagalmu, bija tumši, ja neskaita abates mājas logu, kurā dega svece. Tomēr nekas cits kā vien mirgojošā uguns nevēstīja, ka abate būtu nomodā.
