Abi jaunie vīrieši ieslīdēja klētī un klusām aizvēra aiz sevis durvis. Freize ar kramu uzšķīla dzirksteli, uzpūta liesmu, aizdedza no kabatas izņemto tauku sveci, un abi palūkojās apkārt.
Vīns atrodas tur. Freize pamāja uz rupjo režģi. Atslēgas ir noslēptas augstu sienā. Jebkurš muļķis tās varētu uziet patiesībā tas ir kā uzaicinājums ienākt. Mūķenes raudzē pašas savu vīnu. Vieglais els ir tur, arī tas ir pašbrūvēts. Pārtika atrodas šeit. Viņš norādīja uz maisiem ar kviešiem, rudziem un rīsiem. Virs galvas audekla maisiņos karājās kūpināti šķiņķi, un pie aukstās iekšsienas bija plaukti ar siera rituļiem.
Luka paraudzījās apkārt: nekur nebija ne miņas no vilnas. Abi izlīda cauri arkai uz dibentelpu. Šeit atradās dažnedažādu nebalinātas krēmkrāsas audumu
kaudzes tādu apģērbu valkāja mūķenes. Citā stūri bija sakrauta brūna maisaudekla kaudze darba ģērbiem. Sašķirotas kārtīgās kaudzēs, bija saliktas ādas mūķeņu apavu, somu un pat zirglietu izgatavošanai. Ļodzīgas koka kāpnes veda pusstāvu augstāk.
- Te nekā nav, Freize secināja.
- Nākamo mēs pārmeklēsim abates māju, Luka norīkoja. Tomēr vispirms es pārbaudīšu augšstāvu. Viņš paņēma sveci un sāka kāpt augšup. Tu pagaidi tepat lejā.
- Ne jau bez gaismas, Freize lūdzās.
- Vienkārši stāvi klusu.
Freize nolūkojās, kā šaudīgā gaismiņa virzās augšup, un tad satraukts palika stāvam piķa melnā tumsā. No augšas atskanēja pēkšņs slāpēts iekliedziens. Kas ir? viņš iešņācās tumsā. Vai ar jums viss kārtībā?
Un tieši tanī mirklī pār Freizes galvu tika pārmests audums, aizsedzot acis, un, kad viņš izvairīdamies pieliecās, izdzirdēja virs galvas nosvilpjam spēcīgu sitienu. Freize strauji metās zemē un aizvēlās sānis, apslāpēti izkliedzot brīdinājumu, un tad kaut kas atsitās viņam pret galvu. Jauneklis izdzirdēja, kā pa kāpnēm lejup metas Luka, un tad atskanēja krakšķis, no sienas atraujot kāpnes. Freize cīnījās ar sāpēm un tumsu, saņēma mežonīgu sitienu pa vēderu, izdzirdēja Lūkas stiepto kliedzienu, viņam krītot, un briesmīgo būkšķi, jaunajam vīrietim atsitoties pret akmens grīdu. Freize, tverdams pēc elpas, sauca savu kungu, tomēr apkārt nebija nekā cita kā vien klusums.
Abi jaunie vīrieši ilgu, šausminošu bridi nekustīgi gulēja tumsā; tad Frejze piecēlās kājās, atbīdīja kapuci no galvas un sevi viscaur aptaustīja. Roka, pieskaroties sejai, kļuva mitra; pa Freizes seju no pieres līdz zodam tecēja asinis. Vai jūs tur esat, Zvirbulēn? viņš aizsmacis iejautājās.
Viņam atbildēja klusums. Pie visiem svētajiem! Tikai nesakiet, ka viņa to ir nogalinājusi! Freize ievaidējās. Taču ne mazo lordu, ne laumu bērnu!
Freize pietrausās četrrāpus un sāka rāpot apkārt pa grīdu, ietriecoties audeklu kaudzēs. Puisis, sāpīgi klupdams un krizdams, pārmeklēja telpu, līdz pārliecinājās: Lūkas vispār klētī nav.
Luka bija pazudis.
Kāds es esmu stulbenis! Kāpēc neaizslēdzu aiz sevis durvis? Freize, nožēlas pilns, sev zem deguna murmināja. Viņš grīļodamies uzslējās kājās un taustījās gar sienu garām salauztajām kāpnēm uz izeju. Klēts priekštelpā bija mazliet gaismas, jo durvis stāvēja plaši atvērtas un iekšā iespīdēja bālais mēness. Freize, klumburodams uz izeju, ieraudzīja, ka dzelzs režģis uz vīna un ela pagrabu ir līdz galam vaļā. Uz mirkli atslīdzis pret steķu galdu, viņš paberzēja asiņojošo galvu un devās pretim gaismai. Kad jauneklis bija sasniedzis durvis, abatijas zvans ieskandināja nakts dievkalpojumu, un Freize saprata, ka krietnu pusstundu ir atradies bezsamaņā.
Freize grasījās doties uz kapelu, lai saceltu trauksmi par Luku, bet tad ieraudzīja gaismu slimnīcas logā. Viņš pagriezās pret to, un tanī mirklī pagalmā izsteidzās saimniecības māsa. Freize! Vai tas esat jūs?
Freize klumburoja sievietei pretī un pamanīja, kā viņa, ieraudzījusi jaunekļa asinīm noplūdušo seju, atsprāgst atpakaļ. Lai visi svētie stāv mums klāt! Kas jums atgadījies?
- Kāds man iesita, Freize īsi attrauca. Mazais lords ir pazudis! Saceliet trauksmi, viņš nevar būt tālu!
- Viņš ir pie manis! Pie manis. Viņš ir apdullināts, saimniecības māsa sacīja. Kas viņam notika?
- Lai slavēts Dievs, ka viņš atrodas pie jums! Kur viņš bija?
- Es viņu uzgāju grīļojamies pagalmā tieši brīdī, kad devos uz nakts dievkalpojumu. Kad aizdabūju viņu līdz slimnīcai, viņš zaudēja samaņu. Nācu modināt jūs un brāli Pēteri.
- Aizvediet mani pie viņa!
Saimniecības māsa pagriezās, un Freize iestreipuļoja viņai nopakaļ garajā, zemajā telpā. Gar abām sienām bija novietotas kādas desmit gultas ar plānām salmu cisām, kam pāri bija pārmests nebalināts maisaudekls. Tikai viena gulta bija aizņemta. Tanī gulēja Luka bāls kā nāve. Viņa acis bija aizvērtas, un viņš elpoja sekli.
- Pie visiem svētajiem! Freize nomurmināja, satraucies līdz neprātam. Mazo lord, sakiet kaut ko!
Luka lēnām atvēra gaišbrūnās acis. Vai tas esi tu?
- Lai slavēts Dievs! Tas esmu es. Paldies Svētajai Dievmātei, ka ir tā, kā vienmēr bijis.
