- Es izdzirdēju tevi iekliedzamies un nokritu pa kāpnēm, Luka sacīja. Jauneklis runāja neskaidri, jo viņam bija savainota mute. -
- Dzirdēju jūs gāžamies lejup kā kartupeļu maisu, Freize apstiprināja. Pie visiem svētajiem! Ko es pārdzīvoju, kad izdzirdēju, ka atsitaties pret zemi! Un tad kāds man iebelza…
- Jūtos kā grēcinieks ellē.
- Es arī.
- Tad guli. Parunāsim rit no rīta.
Luka aizvēra acis. Pie viņiem pienāca saimniecības māsa. Ļaujiet man apmazgāt jūsu brūces. Rokās viņa turēja bļodu un baltus auduma gabalus, un bija jūtama lavandas un sasmalcinātu arnikas lapu smarža. Freize ļāvās pierunāties un atlaidās otrā gultā.
- Vai jums uzbruka, kamēr gulējāt? saimniecības māsa vaicāja. Kā tas notika?
- Es nezinu, Freize sacīja, pārāk apdullis no sitiena, lai kaut ko apjēgtu. Turklāt arī māsa varēja saskatīt vaļējās durvis uz klēti un viņa bija uzgājusi Luku pagalmā. Es neko neatceros, jaunais vīrietis nedroši noteica, un, kad saimniecības māsa uzmanīgi pieskārās vainām un, ieraudzījusi brūces un skrambas Freizes sejā, iekliedzās, viņš labpatikā izstiepās, izbaudīdams rūpes, ko sniedza sievietes rokas, un ātri ieslīga miegā.
Freize pamodās ļoti pelēkā un aukstā rītausmā. Pretējā gultā vieglītēm krāca Luka; mazam iekrācienam sekoja garš, atvieglots svilpiens. Freize brīdi gulēja acīm ciet, klausīdamies griezīgajā skaņā, tad samirkšķināja acis un paslējās uz viena elkoņa. Viņš nespēja noticēt ieraudzītajam. Blakusgultā uz muguras bija noguldīta kāda mūķene. Viņas seja izskatījās tikpat balta kā kapuce, kas bija atstumta atpakaļ, atsedzot lipīgi auksto, noskūto galvu. Pirksti, salikti kā lūgšanā uz pilnīgi nekustīgajām krūtīm, bija zilgani; ienadži izskatījās kā ar tinti iezīmēti. Tomēr visļaunāk izskatījās acis: tās šausminoši stāvēja vaļā, un ieplestās zīlītes vīdēja melnākas par melnām. Viņa gulēja pavisam nekustīgi. Mūķene acīm redzami to saprata pat Freize ar savu nepieredzējušo un baiļpilno skatienu bija mirusi.
Nelaiķei pie kājām bija nometusies lūgšanā iegrimusi mūķene, kas nebeidzami murmināja rožukroņi. Otra tupēja pie mirušās sievietes galvas, bubinot tās pašas lūgšanas. Šauro gultu ietvēra sveces, izgaismodamas tādu kā mocību ainu. Freize piecēlās sēdus, pārliecināts, ka sapņo, cerot, ka sapņo. Viņš sev ieknieba, domādams, ka pamodīsies, un nolaida kājas uz grīdas, mēmi nolādēdams dunošo galvu un vēl neuzdrīkstēdamies piecelties kājās. Māsa, lai Dievs jūs svētī! Kas atgadījies šai nabaga meitenei?
Mūķene, kura tupēja galvgalī, neatbildēja, iekams nebija pabeigusi lūgšanu, taču paraudzījās jaunajā vīrietī
ar acīm, kas bija satumsušas no aizturētajām asarām. Viņa nomira miegā, mūķene beidzot ierunājās. Mēs nezinām, kāpēc.
- Kas viņa ir? Freize pārkrustījās pēkšņās, māņticīgās bailēs, ka tā ir viena no mūķenēm, kuras nāca sniegt liecību izmeklēšanā. Lai Dievs mielo viņas dvēseli!
- Māsa Auguste, mūķene atbildēja. Šis vārds Freizem bija svešs.
Viņš pameta ašu skatienu uz balto, salto seju un novērsās, ieraudzījis, cik tukšs ir mirušās skatiens.
- Pie visiem svētajiem! Kāpēc jūs neesat aizvērušas un aizspiedušas viņai acis?
- Tās neveras ciet, mūķene, kura tupēja kājgalī, nodrebēdama sacīja. Mēs mēģinājām vairākkārt. Tās neveras.
- Bet tām ir jāveras! Kādēļ tā nenotiek?
Mūķene ierunājās vienmuļā balsī: Viņas acis ir melnas, jo viņa atkal tika sapņojusi par Nāvi. Viņa vienmēr sapņoja par Nāvi. Un nu Tā ir atnākusi viņai pakaļ. Viņas tumšās acis piepilda pēdējais redzējums kā Tā ierodas viņai pakaļ. Tādēļ māsas acis neaizveras, tādēļ tās ir tik melnas kā ahāts. Ja dziļi ielūkosies viņas šausminošajās, melnajās acīs, ieraudzīsi tur pašas Nāves atspulgu. Ieraudzīsi Nāves seju, kura no dziļumiem lūkojas tevī.
Pirmajai mūķenei izlauzās kluss vaids salta, dobja skaņa. Tā atnāks pakaļ mums visiem, viņa nočukstēja.
Abas pārmeta krustu un atsāka pusbalsī skaitīt lūgšanas, bet Freize nodrebinājās un nolieca galvu lūgšanā par mirušo. Piesardzīgi piecēlies kājās un sakodis zobus, lai atvairītu reiboni, viņš uzmanīgi apgāja mūķenēm apkārt un piegāja pie gultas, kurā joprojām krāca Luka. Freize pakratīja viņa plecu: Mazo lord, mostieties!
- Es nevēlos, lai tu mani tā sauktu, Luka neskaidri izteica.
- Celieties, celieties! Viena no mūķenēm ir mirusi.
Luka uztrūkās sēdus, tad saķēra galvu un sašūpojās. Vai viņai uzbruka?
Freize pamāja uz lūgšanā iegrimušajām mūķenēm. Viņas teica, ka mūķene esot nomirusi miegā.
- Vai tu kaut ko redzi? Luka nočukstēja.
Freize papurināja galvu. Viņai nav brūces galvā; neko citu es nevaru saskatīt.
- Ko viņas saka? Luka norādīja uz mūķenēm, kuras skaitīja lūgšanas un bija no jauna nodevušās reliģiskajai ceremonijai. Sev par pārsteigumu, jauneklis ieraudzīja, ka Freize nodreb, it kā viņu būtu skāris auksts vējš.
- Tanī, ko viņas saka, nav nekādas jēgas, Freize atteica, negribēdams pat domāt par to, ka pēc viņiem visiem ieradīsies Nāve.
