Tieši tanī brīdī atvērās durvis un ienāca saimniecības māsa; viņai sekoja četras laicīgās māsas. Mūķenes, kas atradās gultas galvgali un kājgali, piecēlās un atkāpās, bet sievietes brūnajos tērpos uzmanīgi novietoja bez dzīvības palikušo ķermeni uz rupjām nestuvēm un iznesa to cauri velvētajai akmens ieejai uz blakusistabu.
- Viņas to pārģērbs un sagatavos rītdienas apbedīšanai, saimniecības māsa paskaidroja, atbildot uz Lūkas vaicājošo skatienu. Viņa bija bāla no sasprindzinājuma un noguruma. Mūķenes paņēma sveces un izgāja, lai turpinātu apstāvēšanu aukstajā ārējā telpā. Kad viņas nolika zemē gaismekļus un nometās ceļos, lai lūgtos,
Luka ieraudzīja, kā uz akmens sienām lēkā milzīgās sieviešu ēnas, melnas kā lieli briesmoņi. Tad kāda no māsām aizvēra durvis.
- Kas ar viņu notika? Luka klusu vaicāja.
- Viņa nomira miegā, saimniecības māsa atteica.
- Dievs vien zina, kas šeit norisinās! Kad māsas agri devās viņu modināt, jo viņai bija jākalpo rīta dievkalpojumā, viņa jau bija izdzisusi. Māsa bija auksta, stinga, viņas acis bija vaļā un raudzījās nekustīgi. Kas zina, ko māsa ieraudzīja vai nosapņoja vai arī kas bija ieradies viņu spīdzināt? Sieviete aši pārmeta krustu un pieskārās mazajam zelta krustiņam, kas karājās zelta ķēdē viņai pie jostas.
Saimniecības māsa pienāca Lūkam tuvāk un ieskatījās viņam acīs. Un kā ar jums? Vai galva reibst? Ir vājums?
- Būšu dzīvotājs, jauneklis sāji atteica.
- Es jūtos vārgs, Freize cerīgi ieminējās.
- Iedošu jums nedaudz vieglā ela, sieviete sacīja, tad ielēja nedaudz no krūkas un pasniedza abiem kausu. Vai jūs redzējāt savu assassin?
- Assassin, Freize atkārtoja svešo vārdu, kas parasti nozīmēja algotu arābu slepkavu.
- Lai ari kas tas bija, tas mēģināja jūs nogalināt, viņa piebilda. Un vispār ko jūs darījāt klētī?
- Es tur kaut ko meklēju, Luka izvairīgi atbildēja.
- Vai tagad aizvedīsiet mani uz turieni?
- Mums būtu jānogaida līdz saullēktam, sieviete atteica.
- Vai jums ir atslēgas?
- Es nezinu…
- Tad Freize mūs ielaidīs ar savējo.
Skatiens, ko saimniecības māsa uzmeta Freizem, bija ledains. Jums ir manas klēts atslēga?
Freize pamāja ar galvu; viņa sejā bija lasāma vainas apziņa. Tikai lai mēs tiktu pie nepieciešamākā. Lai nesagādātu jums neērtības.
- Man gan nešķiet, ka jūs jūtaties pietiekami labi, lai varētu staigāt apkārt, viņa Lūkam sacīja.
- Jūtos gan, jauneklis iebilda. Mums jāiet.
- Kāpnes ir salauztas.
- Tad dabūsim pieslienamās trepes.
Saimniecības māsa saprata, ka viņš paliks nepielūdzams. Es baidos. Godīgi sakot, es baidos turp doties.
- Saprotu. Luka aši pasmaidīja. Protams, baidāties. Pagājšnakt notika briesmu lietas, tomēr jums jāsaglabā drosme. Jūs būsiet kopā ar mums, un šoreiz mūs nepārsteigs kā muļķus. Saņemiet drosmi un nāciet!
- Vai mēs nevaram doties turp pēc saullēkta, kad būs pavisam gaišs?
- Nē, jauneklis maigi sacīja. Mums jāiet tagad.
Saimniecības māsa iekoda lūpā. Kā vēlaties, viņa
sacīja. Kā vēlaties.
Viņa izņēma lāpu no turekļa pie sienas un devās pa priekšu pāri pagalmam uz klēts telpām. Durvis bija ciet, un māsa tās atvēra, atkāpdamās, lai ļautu viņiem ienākt. Koka kāpnes joprojām atradās uz grīdas, kur bija nomestas. Freize tās pacēla un nolika vietā, pakustinot, lai pārliecinātos, ka tās stāv stingri. Šoreiz es aizslēgšu aiz mums durvis, viņš piebilda un pagrieza atslēgu.
- Ak, viņa var iziet cauri aizslēgtām durvīm! Saimniecības māsa nobijusies iesmējās. Es domāju, ka viņa spēj staigāt cauri sienām. Man šķiet, viņa var aiziet, kur vien vēlas.
- Kas? Luka noprasīja.
Sieviete paraustīja plecus. Dodieties vien augšā, es jums visu izstāstīšu. Vairs neglabāšu noslēpumus. Zem šī jumta ir nomirusi mūķene, kura bija mūsu gādībā, un jums ir pienācis laiks uzzināt visu, kas šeit ir darīts. Un jums tam jāpieliek punkts. Jums viņa jāaptur! Esmu aizgājusi par tālu, aizsargājot šo klosteri, un aizgājusi par tālu, aizstāvot šo abati. Tagad es jums visu izstāstīšu. Tomēr vispirms jums jāredz, ko viņa ir izdarījusi.
Luka piesardzīgi devās augšup pa kāpnēm. Saimniecības māsa sekoja, pacēlusi tērpa malu, lai neuzkāptu uz tās. Freize stāvēja lejā ar lāpu, apgaismodams viņiem ceļu.
Bēniņos bija tumšs, bet saimniecības māsa šķērsoja telpu un, aizgājusi līdz tālākajai sienai, atgrūda vaļā vienu durvju pusi, lai telpā ienāktu rītausmas gaisma. Lecošās saules stari pa atvērtajām durvīm ielija bēniņos un apspīdēja mirdzošo zelta vilnu, kas bija izkārta žāvēties, bet caur to sijājās zelta putekļi. Tie nokļuva uz auduma gabaliem, kuri bija izklāti uz grīdas. Telpa atgādināja dārgumu kambari ar zelta putekļiem zem kājām un zeltīto vilnu, kas karājās uz ielīkušajām auklām kā nenovērtējama veļa.
- Augstais Dievs! Luka nočukstēja. Tā patiešām ir taisnība! Zelts… Viņš paraudzījās apkārt, it kā nespētu noticēt savām acīm. Tik daudz! Tik spožs!
Māsa nopūtās. Tā tas ir. Vai esat redzējis pietiekami?
