- Es nodošu klosteri brāļu dominikāņu pārraudzībā, Luka izlēma. Viņi skalos no upes zeltu un uzturēs abatiju. Šis nams vairs nekalpo Dievam, jo tas ir izmantots, lai slepeni nodarbotos ar nelāgām lietām. Es to nodošu vīriešu uzraudzībā, un nekādas abates vispār nebūs. Zelts tiks atdots Dievam, abatija brāļiem.
Saimniecības māsai izlauzās drebelīga nopūta, un viņa paslēpa seju plaukstās. Luka pastiepa roku, lai viņu nomierinātu, un tikai Freizes brīdinošais skatiens atgādināja, ka šī sieviete joprojām kalpo Baznīcai un viņš nedrīkst tai pieskarties.
- Ko jūs iesāksiet? Luka mierīgi vaicāja.
- Nezinu. Visa mana dzīve ir pavadīta šeit. Kalpošu kā saimniecības māsa, līdz mēs nonāksim brāļu pārvaldībā. Pirmos mēnešus viņiem mani vajadzēs neviens, izņemot mani, nezina, kā šī vieta tiek vadīta. Pēc tam, iespējams, lūgšu atļauju iestāties citā ordenī. Man patiktu tāds ordenis, kas būtu savrupāks un mierīgāks. Šīs dienas ir bijušas briesmīgas. Gribu doties uz tādu ordeni, kurā zvēresti tiek ievēroti stingrāk.
- Kā ar nabadzību? Freize uz labu laimi iejautājās. Vai gribat dzīvot nabadzībā?
Sieviete pamāja ar galvu. Gribu dzīvot ordenī, kurš ievēro rīkojumus, ordenī, kurā valda lielāka pieticība. Zināt, ka mēs savos bēniņos glabājam veselu bagātību zelta… Nezināt, ko abate dara vai ir nodomājusi darīt, baidīties, ka viņa kalpo pašam velnam… Tas viss mocīja manu sirdsapziņu.
Zvans, atbalsojoties rīta gaisā, noskandināja uzaicinājumu uz kapelu. Rīta dievkalpojums, viņa sacīja. Man jādodas uz baznīcu. Māsām mani jāredz tur.
- Mēs arī iesim, Luka sacīja.
Viņi aizvēra klēts durvis un aizslēdza tās aiz sevis. Lūkam noraugoties, saimniecības māsa pagriezās pret Freizi un pastiepa roku pēc atslēgas. Luka pasmaidīja par viņas rāmo pašcieņu. Kamēr Freize taustījās pa kabatām, izrādīdams, ka meklē, un tad viņai negribīgi pasniedza atslēgu, sieviete mierīgi stāvēja. Pateicos, saimniecības māsa sacīja. Ja jums kas vajadzīgs no abatijas apcirkņiem, varat nākt pie manis.
Freize komiski paklanījās, kā atzīdams viņas pārākumu. Sieviete pagriezās pret Luku. Es varētu būt jaunā abate, viņa klusām ierunājās. Jūs varētu mani ieteikt šim amatam. Manās rokās abatija būtu drošībā.
Pirms jauneklis paspēja atbildēt, sieviete paskatījās uz slimnīcas logiem viņam aiz muguras, pēkšņi apstājās un uzlika roku Lūkam uz piedurknes. Viņš uzreiz sastinga, skaudri aptverot, ka māsa viņam ir pieskārusies. Freize aizmugurē apstājās. Saimniecības māsa pielika pie lūpām pirkstu, dodama zīmi klusēt, un lēnām norādīja uz priekšu, uz kapliču, kas atradās blakus slimnīcai. Cauri slēģu līstītēm vīdēja maza gaismiņa, un viņi ieraudzīja tur kādu kustamies.
- Kas tur ir? Luka nočukstēja. Kas ir tur iekšā?
- Gaismai vajadzētu būt aizklātai, un mūķenēm apstāvēšanā būtu jāizturas klusu un nekustīgi, saimniecības māsa tikko sadzirdami izdvesa. Taču tur kāds kustas.
- Varbūt tās ir māsas, kuras mazgā aizgājēju? Luka jautāja.
- Viņām jau būtu vajadzējis pabeigt darbu.
Visi trīs klusām pārgāja pāri pagalmam un palūkojās pa atvērtajām durvīm uz slimnīcu. Durvis, kuras veda no slimnīcas palātas uz kapliču, bija cieši noslēgtas. Saimniecības māsa atkāpās^jt kā būtu pārāk izbijusies, lai dotos tālāk.
- Vai ir kāds cits ceļš, kā tur iekļūt?
- Trūcīgo zārki tiek nesti laukā pa aizmugurējām durvīm, viņa nočukstēja. Tās varētu būt atbultētas.
Visi žigli šķērsoja staļļu pagalmiņu un piegāja pie divvērtņu durvīm, kas veda uz kapliču un bija pietiekami lielas, lai pa tām varētu izkļūt zirgs ar ratiem. Durvīm priekšā bija aizšauts resns baļķis. Abi jaunie vīrieši bez skaņas izcēla baļķi no padziļinājumiem. Durvis palika aizvērtas, turoties ciet tikai ar savu svaru. Freize paņēma dakšas, kas stāvēja pie blakussienas, lai vajadzības gadījumā liktu tās lietā, bet Luka pieliecās un no maksts zābakā izvilka savu dunci.
- Kad es teikšu, ātri veriet durvis vaļā, viņš sacīja saimniecības māsai. Sieviete pamāja ar galvu; viņas seja bija tikpat balta kā plīvurs.
- Tagad!
Saimniecības māsa atrāva durvis, abi jaunie vīrieši, turēdami gatavībā ieročus, iebrāzās telpā un aiz šausmām atsprāga atpakaļ.
Viņu acīm pavērās aina no nakts murga tā atgādināja lopkautuvi, kur miesnieks un viņa zellis darbojas pie svaigi kauta ķermeņa. Tomēr šeit bija krietni ļaunāk. Tas nebija miesnieks, un uz plāksnēm negulēja dzīvnieks. Abate bija savā brūnajā darba tērpā, galvā uzsējusi lakatu, un Išraka savā parastajā melnajā ģērbā, aplikusi baltu priekšautu. Abas meitenes, uzlocījušas piedurknes līdz elkoņiem un notriepušās ar asinīm, stāvēja, noliekušās pār māsas Augustes nedzīvo ķermeni. Išraka turēja rokās nazi un ķidāja mirušo meiteni. Mūķenes, kam bija jāvāķī pie mirušās, nekur nebija redzamas. Kad vīrieši iebrāzās iekšā, abas jaunās sievietes pacēla skatienus un sastinga; nazis palika gaisā virs mirušās mūķenes vēdera. Asinis bija uz sieviešu priekšautiem, uz gultas; asinis bija uz viņu abu plaukstām.
