- Vārtsarga namiņa pagrabs, saimniecības māsa nekavējoties atbildēja. Vienīgais ceļš iekšā vai ārā ir lūka grīdā.
Freize bija pārmetis mauru meiteni pār plecu kā maisu, un brālis Pēteris saņēma abati aiz sasietajām rokām un vadīja viņu uz vārtsarga namiņu. Luka ar saimniecības māsu palika vieni.
- Ko jūs darīsiet ar līķi?
- Lūgšu, lai ciema vecmātes ieliek to zārkā. Nabaga bērns! Es nevaru pieļaut, ka māsas viņu ierauga. Tad aizsūtīšu pēc priestera, lai viņš dod svētību tam, kas palicis pāri no viņas nabaga ķermeņa. Pagaidām viņa var gulēt baznīcā, un tad es palūgšu lordam Lukretili, vai māsu Augusti var guldīt viņa kapelā. Es līķi neatstāšu kapličā un arī mūsu kapelā ne. Tiklīdz viņa būs apkopta un no jauna saģērbta, viņa dosies uz svētītu zemi, projām no šejienes.
Saimniecības māsa nodrebinājās un sagrīļojās, gandrīz it kā taisītos paģībt. Luka aplika roku viņai ap vidukli, lai sievieti atbalstītu, un viņa uz mirkli atslīga pret jaunekli, atbalstīdama galvu pret viņa plecu.
- Jūs bijāt ļoti drosmīga, viņš sacīja. Tas bija šausmīgs pārbaudījums.
Saimniecības māsa pavērās augšup uz jaunekli, it kā pēkšņi būtu atskārtusi, ka tā roka apvij viņas vidukli un viņa ir atslīgusi pret jauno vīrieti. Luka juta, ka sievietes sirds satraukumā nodreb kā notverts putns, un pakāpās atpakaļ. Piedodiet, viņa sacīja, man nav atļauts…
- Es zinu, viņš attrauca. Jums ir jāpiedod man. Es nedrīkstēju jums pieskarties.
- Tas bija tik briesmīgi… Balss notrīcēšanu saimniecības māsa nevarēja noslēpt.
Luka aizlika rokas aiz muguras, lai atkal viņai nepieskartos. Jums jāatpūšas, viņš bezpalīdzīgi sacīja. Tas būtu par daudz jebkurai sievietei.
- Es nevaru atpūsties, māsa aprauti atteica. Man te viss jānokārto. Es nedrīkstu pieļaut, ka māsām paveras šis šausminošais skats, vai arī to, ka viņas uzzina, kas te darīts. Aiziešu pakaļ sievietēm, kuras te satīrīs. Man jāpanāk, lai viss atkal ir kārtībā. Es viņām pavēlēšu un viņas vadīšu no maldiem uz taisnīgumu, no tumsas uz gaismu. Saimniecības māsa nogludināja tērpu un nopurināja to. Luka izdzirdēja viņas zīda krekla pavedinošo šalkoņu, un tad viņa devās projām, lai stātos pie darba.
Pie slimnīcas durvīm sieviete apstājās un palūkojās atpakaļ. Viņa ieraudzīja, ka jauneklis noraugās viņai pakaļ. Paldies jums, saimniecības māsa, vāri pasmaidīdama, ierunājās. .Neviens vīrietis nekad mani nav apskāvis visā manā mūžājie reizi. Esmu priecīga iepazīt vīrieša labestību. Es te pavadīšu visu savu dzīvi. Dzīvošu šeit, šinī ordenī, iespējams, kā abate, tomēr vienmēr to atcerēšos.
Luka gandrīz paspēra soli viņai pretī, bet saimniecības māsa tikai uz mirkli atbildēja viņa skatienam un tad jau bija prom.
Bruģētajā pagalmā Lūkam pievienojās Freize un brālis Pēteris. Vai viņas ir drošā vietā? Luka pavaicāja.
- Viņām te ir īsts cietums, Freize atteica. Pie sienām ir piestiprinātas ķēdes, roku važas un pinekļi. Brālis Pēteris uzstāja, lai šim sievietēm to visu uzliekam, un es važas piestiprināju tā, it kā viņas abas būtu verdzenes.
- Tas būs tikai līdz brīdim, kad šeit ieradīsies lords Lukretili, brālis Pēteris aizstāvējās. Ko gan mēs iesāktu, ja būtu viņas atstājuši tikai sasietas ar virvēm un viņas būtu atbrīvojušās?
- Atkal viņas notvertu, kad atvērtu lūku, Freize atteica. Lūkam viņš sacīja: Sievietes atrodas apaļā alā, kurai nav ne ieejas, ne izejas, izņemot jumta lūku, bet to nevar aizsniegt, ja vien tā nav vaļā un nav nolaistas koka kāpnes. Tur nav pat sienu no akmeņiem; pagrabs ir izkalts veselā klintsbluķī. Viņas ir tik droši ieslēgtas kā divas peles slazdā. Tomēr brālim Pēterim bija viņas jāsaslēdz dzelžos, it kā tās abas būtu pirāti.
Luka paskatījās uz savu jauno rakstvedi un ieraudzīja, ka vīrietis ir ļoti iztrūcies no šī noslēpuma un abu jauno sieviešu šausminošās dabas. Tu darīji pareizi, ka biji piesardzīgs, viņš mierinoši sacīja. Mēs taču nezinām, kādas spējas viņām piemīt.
- Augstais Dievs! Kad es ieraudzīju viņas, līdz elkoņiem klātas asinīm! Un viņas vēl uz mums paskatījās ar tik nevainīgām sejām kā skolasbērniem pie rakstāmgalda! Ko viņas darīja? Kādu sātana darbu veica? Vai tā bija mesa? Vai viņas patiešām ēda mūķenes miesu un dzēra viņas asinis sātaniskā mesā?
- Es nezinu, Luka atzinās. Viņš pielika plaukstu pie galvas. Nevaru iedomāties…
- Paskatieties tik uz sevi! Freize izsaucās. Jums vēl vajadzētu būt gultā, un Dievs zina, ka es pats ari jūtos nelāgi. Es jūs aizvedīšu atpakaļ uz slimnīcu, un jūs varēsiet atpūsties.
Luka novērsās. Turp gan ne, viņš sacīja. Es neiešu uz turieni atpakaļ. Aizved mani uz manu istabu priestera namā, un es gulēšu, līdz šeit ieradīsies lords Lukretili. Pamodini mani, tiklīdz viņš ir klāt.
Abas jaunās sievietes pagrabā bija tītas tādā tumsā, it kā jau gulētu kapā. Viņas jutās tā, it kā būtu apraktas dzīvas. Meitenes mirkšķināja un sasprindzināja acis, tomēr neko nespēja saskatīt.
- Es tevi neredzu, Izolde sacīja; viņas balsi ieskanējās šņuksts.
