- Atkāpieties! Luka pavēlēja; no milzīgā pārsteiguma viņa balss skanēja ledaini. Jauneklis norādīja ar dunci uz Išraku, kura skatījās uz abati, gaidot viņas pavēli. Freize pacēla dakšas, it kā grasītos meiteni uzdurt uz zariem.
- Atkāpieties no tā ķermeņa, un neviens necietīs, Luka sacīja. Izbeidziet to lai kas būtu tas, ko jūs darāt! Viņš nespēja piespiest sevi paskatīties un nevarēja atrast īstos vārdus, kā to nosaukt. Ejiet nost un nostājieties pie sienas!
Jauneklis dzirdēja, kā aiz viņa telpā ienāk saimniecības māsa un šausmās noelšas, ieraudzīdama lopkautuvi, kas pavērās acu priekšā. Žēlīgais Dievs! Viņa sagrīļojās, un Luka dzirdēja viņu atslīgstam pret sienu un norīstāmies.
- Dabūjiet virvi, Freize saimniecības māsai sacīja, nepagriezis galvu. Dabūjiet divas virves. Un atvediet brāli Pēteri!
Sieviete apslāpēja nelabumu. Ko jūs, Dieva vārdā, darāt? Abates kundze, atbildiet man! Ko jūs ar viņu darāt?
- Ejiet! Luka norīkoja. Ejiet taču!
Viņi dzirdēja saimniecības māsas skrejošos soļus pāri bruģētajam staļļu pagalmam. Tad abate pacēla acis uz Luku. Es varu paskaidrot, viņa ierunājās.
Jauneklis, sakampis dunci, pamāja. Šo ainu nekas nevarēja izskaidrot. Nevarēja izskaidrot līdz elkoņiem uzrotītās piedurknes un meitenes rokas, notrieptas ar mirušās mūķenes asinīm.
- Esmu pārliecināta, ka šī sieviete ir noindēta, abate turpināja. Mana draudzene ir ārste…
- Tas nevar būt, Freize klusām sacīja.
- Tā ir, abate nepiekāpās. Mēs… mēs nospriedām atgriezt vaļā viņas vēderu un apskatīties, kas viņai iebarots.
- Viņas to ēda. No durvīm atskanēja saimniecības māsas drebošā balss. Viņa ienāca telpā. Sievietei sekoja nobālējušais brālis Pēteris. Viņas abas to ēda sātaniskajā mesā. Viņas ēda māsas Augustes ķermeni! Paskatieties uz asinīm, ar ko klātas viņu rokas! Viņas dzēra māsas asinis! Abate ir pārgājusi sātana kalpībā un kopā ar savu verdzeni notur mesu velnam uz mūsu svētītās zemes!
Luka nodrebēja un pārmeta krustu. Brālis Pēteris pagājās pretim verdzenei, sev priekšā izstiepis virvi. Noliec nazi un izstiep rokas, viņš sacīja. Padodies! Dieva vārdā es pavēlu tev, dēmon vai sieviete, vai kritušais eņģeli, padoties!
Nenovērsdamās no Freizes ciešā skatiena, Išraka nolika nazi uz gultas līdzās mirušajai mūķenei un tad negaidot metās uz durvīm, kas veda uz tukšo slimnīcu. Viņa atrāva vaļā durvis un izšāvās laukā; abate sekoja viņai pa pēdām. Luka un Freize metās abām jaunajām sievietēm pakaļ. Išraka turējās priekšā. Viņa skrēja pāri pagalmam uz galvenajiem vārtiem.
Luka uzkliedza vārtsardzei: Aizbultējiet vārtus! Turiet zagli! Un metās virsū abatei, kura traucās pa priekšu. No smagā trieciena meitenei aizsitās elpa, un viņa nokrita. Kad abi nogāzās, abatei no galvas noslīdēja plīvurs, un pār seju izplūda gaišu matu jūklis un novēdīja uzmācīgs rožūdens aromāts.
Mauru verdzene bija jau uzrāpusies līdz ārējo vārtu pusei. Kā lokans dzīvnieks viņa lēca no eņģēm uz baļķi; Freize grāba viņu aiz basās kājas un kļūdījās. Tad viņš palēcās un sakampa verdzenes tērpa stērbeli, noraujot meiteni no vārtiem. Viņa atmuguriski nokūleņoja lejā un ar sāpju kliedzienu atsitās pret bruģi.
Freize tik cieši piespieda viņas rokas pie sāniem, ka meitene tik tikko varēja paelpot, bet brālis Pēteris sasaitēja viņas rokas uz muguras un sasēja kopā kājas. Tad Freize pagriezās pret abati, kuru joprojām spieda pie zemes Luka. Kad jauneklis meiteni uzrāva kājās, turot viņu aiz plaukstu locītavām, abates biezie, gaiši zeltainie mati izrisa pār pleciem, apslēpjot viņas seju.
Kāds kauns! saimniecības māsa iesaucās. Viņas mati!
Luka nespēja novērst acis no jaunās meitenes, kura līdz šim bija aizklājusi seju viņa skatienam ar plīvuru un matus apsegusi ar kapuci, lai viņš neuzzinātu, kā viņa izskatās. Austošās saules zeltainajā gaismā jauneklis nenovērsdamies raudzījās meitenē. Luka pirmo reizi ieraudzīja viņas tumšzilās acis zem brūnajām, izliektajām uzacīm, taisno, nevainojamo degunu un silto, kārdinošo muti. Tad viņiem pretī nostājās brālis Pēteris, un Luka ieraudzīja abates asinīm notrieptās rokas, kuras rakstvedis bija sasējis ar virvi. Luka saprata, ka viņa ir šausmu izdzimums, skaists šausmu izdzimums ļaunākā radība starp debesīm un elli, kritis eņģelis.
- Laicīgās māsas nāks pagalmā strādāt, un mūķenes atgriezīsies no baznīcas; mijjns te jāpiekopj, saimniecības māsa norīkoja. Viņas nedrīkst to ieraudzīt! Tas būs neizsakāms trieciens… tas salauzīs viņām sirdi. Man jāpasargā viņas no šī ļaunuma! Viņas nedrīkst redzēt māsu Augusti tik izkropļotu. Viņas nedrīkst ieraudzīt šīs… šīs… Māsa nespēja atrast vārdus, kā nodēvēt abati un viņas verdzeni. Šos velnus. Šīs elles misionāres.
- Vai jums ir droša telpa, kur viņas ieslēgt? brālis Pēteris vaicāja. Šīm sievietēm būs jāstājas tiesas priekšā. Mums būs jāsūta pēc lorda Lukretili. Viņš ir šo zemju lords. Tas pārsniedz mūsu pilnvaru robežas. Tas jau ir noziegums. Pārkāpums, par kuru pakar; pārkāpums, par kuru sadedzina. Viņam būs jāspriež tiesa.
