- Pārāk ilgi nevilcinieties! princis Roberto ierunājās ar intīmu smaidiņu. Es ilgi negaidīšu.
- Es jums došu atbildi rīt. Izolde apstājās uz sliekšņa un paraudzījās atpakaļ uz brāli. Vai drīkstu redzēt tēva vēstuli?
Džordžo pamāja ar galvu un izvilka to no jakas iekšpuses. Vari to paturēt. Tas ir noraksts. Oriģināls stāv pie manis drošā vietā. Par to nav nekādu šaubu, tāpat kā par tēva vēlmēm. Tev būs jāapsver nevis tas, vai tu viņam paklausīsi, bet gan tikai tas, kā to darīsi. Tēvs zināja, ka tu viņam paklausīsi.
- Zinu, Izolde attrauca. Es esmu viņa meita. Protams, es viņam paklausīšu. Meitene atstāja istabu, nepalūkodamās uz princi, lai gan tas piecēlās kājās un
Naktī Izoldi uzmodināja kluss klauvējiens pie durvīm. Spilvens zem meitenes vaiga bija mitrs viņa bija miegā raudājusi. Uz mirkli Izolde nobrīnījās, kādēļ izjūt tādas sāpes it kā viņai būtu lūzusi sirds -, bet tad viņai atausa atmiņā kapelā gulošais zārks un to apsargājošie mēmie bruņinieki. Viņa pārmeta krustu. Lai Dievs viņu svētī un glābj viņa dvēseli! Izolde nočukstēja. Dievs, remdē manas bēdas! Nezinu, kā spēšu tās panest.
No jauna atskanēja klusais klauvējiens. Izolde atmeta grezni izšūtos gultas pārklājus un piegāja pie durvīm, rokā turēdama atslēgu. Kas tur ir?
- Princis Roberto. Man ar jums jārunā.
- Es nevaru atvērt durvis. Runāšu ar jums rit.
- Man jārunā ar jums šonakt. Tas ir par jūsu tēva testamentu, par viņa vēlmēm.
Izolde vilcinājās. Rīt…
- Man šķiet, es redzu izeju no stāvokļa, kurā atrodaties. Saprotu, kā jūtaties. Domāju, ka varu jums palīdzēt.
- Kādu izeju?
- Es nevaru kliegt cauri durvīm. Vienkārši paveriet mazu spraudziņu, lai varu to nočukstēt.
izteiksmīgi paklanijas; tad viņš piemiedza ar aci Džordžo, kā uzskatīdams, ka jautājums ir nokārtots.
- Tikai spraugu, Izolde sacīja un pagrieza atslēgu, turēdama kāju atspiestu pret durvju apakšējo dalu, lai būtu droša, ka durvis pavērsies pavisam nedaudz.
Tiklīdz princis izdzirdēja pagriežamies atslēgu, viņš triecās pret durvīm ar tādu spēku, ka tās atsitās pret Izoldes galvu un atsvieda viņu klupšus atpakaļ istabā. Viņš aizcirta aiz sevis durvis un pagrieza atslēgu, ieslēdzot abus istabā.
- Domāji, ka varēsi mani atraidīt? princis Roberto nikni noprasīja, kad Izolde^grīļīgi piecēlās kājās. Domāji, ka tu bez penija kabatā mani atraidīsi? Tev likās, ka es uz ceļiem lūgšos, lai varu runāt ar tevi caur aizslēgtām durvīm?
- Kā jūs uzdrīkstaties ar spēku šeit ielauzties? Izolde nobālējusi nikni noprasīja. Mans brālis jūs nogalinās…
- Tavs brālis to atļāva, vīrietis iesmējās. Kā tavu vīru viņš atzīst mani par labu esam. Viņš pats man ieteica nākt pie tevis. Un nu kāp gultā!
- Mans brālis? Izolde juta, kā viņas šoks pāraug šausmās, atskāršot, ka viņu nodevis pašas brālis un nu šis svešinieks viņai tuvojas; taukajā sejā rēgojās pašapzinīgs smaids.
- Viņš sacīja, ka es varu tevi tikpat labi iegūt tagad kā vēlāk, princis teica. Tu vari cīnīties ar mani, ja vēlies. Manās acīs tam nav nekādas nozīmes. Man patīk cīniņi. Man tīk brašas sievietes beigās tās ir vēl jo paklausīgākas.
- Jūs esat jucis, Izolde noteikti sacīja.
- Ja tev tā tīk. Taču uzskatu tevi par savu saderēto, un nu mēs piepildīsim savas saderēto tiesības, lai rītdien tu nesadarītu neko muļķīgu.
- Jūs esat piedzēries, meitene saprata, saožot skāņo vīna dvaku prinča elpā.
- Jā, paldies Dievam, un tu vari sākt pierast ari pie tā.
Viņš devās Izoldei klāt, purinot nost no tuklajiem pleciem jaku. Meitene kāpās atpakaļ, līdz sajuta aiz sevis garo koka stabu, kas balstīja lielo gultu ar baldahīnu, aizšķērsojot viņai atkāpšanās ceļu. Izolde aizlika rokas aiz muguras, lai vīrietis nevarētu tās sagrābt, un sataustīja samta gultas segu, bet zem tās misiņa sildāmpannas rokturi. Panna bija pildīta ar karstām, gailošām oglēm un iestumta starp vēsajiem palagiem.
- Lūdzu, Izolde ierunājās. Tas ir smieklīgi. Uz viesmīlību jūs atbildat ar apvainojumu. Jūs esat mūsu viesis, un kapelā guļ mana tēva miesas. Es esmu pilnībā neaizsargāta, bet jūs esat apreibis no mūsu vīna. Lūdzu, ejiet uz savu istabu, un no rīta es ar jums laipni aprunāšos.
- Nē! princis Roberto glūnēja uz viņu. Domāju, ka pavadīšu nakti šeit, tavā gultā, un esmu visai drošs, ka no rīta tu ar mani runāsi laipni.
Izoldes pirksti aiz muguras sakļāvās ap sildāmpannas rokturi. Kad Roberto apstājās, lai atsaitētu auklas bikšu priekšā, Izoldi apšķebināja uz mirkli parādījies pelēkais linaudekla gabals. Vīrietis pasniedzās pēc viņas rokas. Tam nevajadzētu tev nodarīt sāpes, viņš sacīja. Tev tas pat varētu patikt…
Ar milzīgu vēzienu Izolde ar sildāmpannu aprakstīja gaisā loku un iebelza Roberto pa vienu galvas pusi. Sarkani gailošas ogles un pelni iesprikstēja viņam sejā un nobira pa grīdu. Kad meitene atkāpās un vēlreiz viņam iesita, princis aiz sāpēm iegaudojās un nogāzās uz grīdas kā resns, apdullināts vērsis pirms kaušanas.
