Izolde piespieda pirkstus pie saltajām lūpām un samirkšķināja acis, lai novaldītu asaras.
- Es zinu, brālis maigi turpināja. Zinu, ka tu skumsti. Tomēr tev jāsaprot, ka tēvam attiecībā uz tevi bija savi nodomi un viņš man svēti uzticēja tos piepildīt.
- Kādēļ tad viņš pats man to nepateica? Izolde noprasīja. Kādēļ viņš nerunāja ar mani? Mēs taču vienmēr par visu aprunājāmies. Es zinu, ko tēvs bija man iecerējis. Viņš teica: ja izvēlos palikt neprecēta, es dzīvoju šeit un mantoju šo pili, bet tev paliktu viņa pils un zemes Francijā. Mēs tam piekritām. Mēs visi trīs par to vienojāmies.
- Mēs vienojāmies tad, kad tēvs bija vesels, Džordžo pacietīgi stāstīja. Tomēr tad, kad viņš savārga un viņu pārņēma bailes, tēvs mainīja domas. Un viņš nevarēja paciest domu, ka tu varētu viņu redzēt tik ļoti slimu un ciešam tādas sāpes. Tēvs par tevi iedomājās tad, kad viņa priekšā jau atvērās nāves vārti, un pārdomāja savu sākotnējo ieceri. Viņš gribēja būt pārliecināts, ka tu būsi drošībā. Un tad tēvs izlēma, kas tev būs labāk: viņš ieteica, lai tu šeit apprecies ar princi Roberto, un piekrita, ka mēs no dārgumu glabātavas paņemam tūkstoš kronu tavai pūra tiesai.
Tā bija niecīga maksa sievietei, kas bija audzināta uzskatīt sevī par šīs pils, auglīgo ganību, biezo mežu un augsto kalnu mantinieci. Izoldei palika mute vaļā.
Kāpēc tik maz?
- Tādēļ, ka princis ir parādījis mums godu, ļaujot noprast, ka viņš būs mierā ar tevi tieši tādu, kāda esi, ar ne vairāk kā tūkstoš kronām kabatā.
- Un jūs to visu paturēsiet, princis apgalvoja, paspiežot Izoldes roku, kas gulēja uz krēsla paroces. Visa ši nauda paliks jums, un jūs varēsiet to iztērēt, kam vien vēlaties. Skaistām lietām skaistai princesei.
Izolde palūkojās uz brāli, un, kad meitene aptvēra, ko tas nozīmē, viņas tumšzilās acis samiedzās. Tik niecīgs pūrs nozīmē, ka neviens cits mani nebildinās, viņa sacīja. Tu to zini. Un tomēr tu nelūdzi vairāk? Nebrīdināji tēvu, ka tādā gadījumā man vispār nebūs nekādu izredžu? Un tēvs? Vai viņš gribēja mani piespiest apprecēt princi?
Princis uzlika roku uz savām gaļīgajām krūtīm un kautrīgi nodūra acis. Vairumam dāmu nebūtu vajadzīga piespiešana, viņš norādīja.
- Es nezinu nevienu, kurš tev varētu būt labāks virs, Džordžo rāmi sacīja. Viņa draugs pasmaidīja un pamāja ar galvu. Un arī tēvs tā domāja. Mēs ar princi Koberto vienojāmies par šādu pūru, un viņš bija ļoti apmierināts, ka varēs tevi apprecēt, tāpēc neprasīja lielāku bagātību. Nav nekādas vajadzības kādu apvainot tavu interešu neaizstāvēšanā. Kas gan tev varētu būt labāks par laulībām ar ģimenes draugu, princi, bagātu vīru?
Izoldei bija vajadzīgs tikai mirklis, lai izlemtu. Es nespēju domāt par laulībām, viņa apņēmīgi sacīja.
- Piedodiet man, princi Roberto, tomēr tas nāk pārāk drīz pēc mana tēva nāves. Es nespēju pat domāt par to, kur nu vēl runāt.
- Bet mums ir par to jārunā, Džordžo uzstāja.
- Tēva novēlējuma nosacījumi paredz, ka mums jānokārto tava dzīve. Viņš nepieļautu nekādu vilcināšanos. Vai nu tūlītējas laulības ar manu draugu šeit, vai… viņš aprāvās.
- Vai kas? Izolde vaicāja, pēkšņi izbijusies.
- Abatija, brālis vienkārši sacīja. Tēvs teica: ja tu neprecēsies, man tevi jāieceļ par abati un tev būs jāapmetas uz dzīvi klosteri.
- Nekad! Izolde iesaucās. Tēvs nekad man to nenodarītu!
Džordžo pamāja ar galvu. Arī es biju pārsteigts, bet tēvs sacīja, ka tā ir nākotne, kādu viņš tev jau sen bija iecerējis. Tādēļ viņš nevienu neiecēla pēdējās mirušās abates vietā. Pat toreiz, pirms gada, viņš domāja, ka tev jādzīvo drošībā. Tu nedrīksti tikt pakļauta šīs pasaules briesmām, palikdama šeit viena Lukretili īpašumos. Ja negribi precēties, tev jāatrodas drošībā abatijā.
Princis Roberto viltīgi uzsmaidīja Izoldei. Mūķene vai princese, viņš piedāvāja. Es domāju, ka jums nebūs grūti izdarīt izvēli.
Izolde pielēca kājās. Nespēju noticēt, ka tēvam attiecībā uz mani bija tādi nolūki, viņa sacīja. Viņš nekad neko tādu nebija licis noprast. Viņš skaidri izteicās, ka zemes sadalīs mums abiem. Tēvs zināja, cik ļoti man šeit patīk, kā es mīlu šīs zemes un pazīstu šos ļaudis. Viņš teica, ka novēlēs pili un tās zemes man, bet tev atdos mūsu zemes Francijā.
Džordžo kā rāmā nožēlā pakratīja galvu. Nē. Viņš pārdomāja. Kā vecākajam bērnam, vienīgajam dēlam, viņa vienīgajam īstajam pēctecim, man piederēs viss gan Francijā, gan šeit bet tev kā sievietei nāksies doties projām.
- Džordžo, mans brāli, tu taču nevari mani sūtīt prom no mājām!
Džordžo paplēta rokas. Es tur neko nevaru darīt. Tā ir mūsu tēva pēdējā vēlēšanās, un tā atrodas pie manis, uzlikta uz papīra un viņa parakstīta. Vai nu tu iziesi pie vīra un ne pie viena cita kā prinča Roberto -, vai arī dosies uz abatiju. Tas bija labi no tēva puses, ka viņš tev deva šo iespēju izvēlēties. Daudzi tēvi būtu vienkārši atstājuši pavēles.
- Atvainojiet mani, Izolde sacīja drebošā balsī, mēģinādama savaldīt dusmas. Es jūs atstāšu, došos uz savām istabām un to pārdomāšu.
