Viņi devās ceļā uzreiz pēc rīta dievkalpojuma un brokastīm. Ceļiniekiem jājot uz ziemeļiem, saule atradās augstu debesīs pa labi no viņiem. Lieta tāda, Freize klusu teica Išrakai, kura sāniski sēdēja viņam aiz muguras, kājas uzlikusi uz sava sēdekļa kāpšļiem, vienu roku apvijusi ap jaunā vīrieša vidukli un aizbāzusi aiz viņa siksnas, lieta tāda, ka mēs nekad nezinām, kurp dodamies. Vienkārši jājam uz priekšu tikpat nesatricināmi kā ēzelis, kurš nezina vairāk par mums, tikai smagi soļo uz priekšu. Un tad tas uzpūtīgais šakālis pēkšņi izvelk papīra gabalu un paziņo, ka mums jādodas pilnīgi uz citu pusi un jālien Dievs vien zina kādās nepatikšanās.
- Bet protams, meitene atteica. Jūs taču ceļojat kā izmeklētāji. Jums ir jādodas izmeklēt notiekošo.
- Nesaprotu, kādēļ mēs nedrīkstam zināt, kurp dodamies, Freize turpināja. Varbūt tad mums vismaz būtu iespēja piestāt labā iebraucamajā vietā.
- Ak runa ir par vakariņām, Išraka noteica, smaidīdama aiz sava plīvura. Nu es saprotu.
Freize paplikšķināja pa roku, kas bija pieķērusies viņa siksnai. Sūri grūti strādājošam vīrietim daudz kas ir svarīgāks par vakariņām, viņš noteikti sacīja un tad iesaucās: Ehei! Kas tad tas?
Uz ceļa viņiem priekšā bija redzams pusducis vīru, kuri ar dakšām un spriguļiem centās noturēt kādu dzīvnieku, kas bija ievīstīts tīklā un sasiets locījās pa zemi. Freize apstājās, un Izolde, Luka un Pēteris apturēja zirgus aiz viņa.
- Kas jums tur ir? Luka vīriem uzsauca.
Viens no vīriešiem atrāvās no čīkstina un panācās ceļotājiem pretī. Mēs būtu pateicīgi par palīdzību, viņš sacīja. Ja varētu piesiet šo radījumu pie diviem jūsu zirgiem, mēs dabūtu to uz priekšu. Pašlaik netiekam ne no vietas.
- Kas tas ir? Luka gribēja zināt.
Virs pārmeta krustu. Lai Tas Kungs mūs sargā! viņš sacīja. Tas ir vilkatis. Nezvērs katru pilnmēness nakti jau gadu moka mūsu ciemu un mežus, bet pagājšnakt mēs ar brāli, mūsu draugiem un brālēnu devāmies laukā un to notvērām. _
Brālis Pēteris pārkrustījās, un Izolde sekoja viņa piemēram. Kā jus to sagūstījāt?
- Mēs tam gatavojāmies mēnešiem, patiešām mēnešiem ilgi. Neuzdrošinājāmies iet laukā naktī baidījāmies, ka mēnesgaismā tas būs pārāk spēcīgs. Nogaidījām, kad mēness ir dilstošs, jo zinājām, ka tad viņa spēks būs mazinājies. Tad uz takas, kas ved uz ciemu, izrakām dziļu bedri un tālākajā malā uz mieta uzdūrām jēra gurnu. Spriedām, ka nezvērs, kā jau tas parasti mēdza darīt, nāks uz ciemu un saodīs gaļu. Cerējām, ka tas dosies pa taku pie gaļas, un tā ari notika. Bedrei pāri pārklājām mazus zariņus un lapas, un viņš to nepamanīja. Pārsegs zem nezvēra iegruva, un viņš iekrita iekšā. Mēs viņu turējām bedrē dienām ilgi bez barības, lai tas zaudē spēkus, pēc tam uzmetām viņam tīklus, cieši tos savilkām un izvilkām vilkati no bedres. Nu tas mums ir rokā.
- Un ko jūs ar to darīsiet? Izolde ar bailēm skatījās uz dzīvnieku, kurš locījās un cīnījās uz ceļa, ievīkstīts tīklos.
- Mēs ciemā to iesprostosim, līdz varēsim izgatavot sudraba bultu, jo tikai tāda var nogalināt vilkati, un tad mēs iešausim bultu nezvēram sirdī un apraksim to krustcelēs. Tad tas gulēs mierīgi un mēs atkal savās gultās būsim drošībā.
- Pārāk mazs, lai būtu vilks, Freize atzina, cieši raugoties uz tiklu, kurā svaidījās nezvērs. Vairāk atgādina suni.
- Tas aug lielāks reizē ar mēnesi, vīrs sacīja. Kad mēness ir pilns, arī vilkatis izaug tik milzīgs kā vislielākais vilks. Un tad mēs, lai gan aizbultējam durvis un logiem aiztaisām slēģus, varam dzirdēt, kā tas apstaigā ciemu, pārbauda durvis un ošņājas ap slēdzenēm, cenšoties iekļūt iekšā.
Izolde nodrebinājās.
- Vai jūs palīdzēsiet mums aizdabūt to līdz ciemam? Mēs to iemetīsim iebraucamās vietas lāču bedrē, kur notiek lāču cīņas ar suņiem. Taču tas ir krietnu jūdzi tālāk. Mēs nedomājām, ka tas tik ļoti pretosies, un baidāmies tam pieiet pārāk tuvu ka tas mūs nesakož.
- Ja tas iekož, arī tu pats pārvērties par vilkati, kāds vīrs aizmugurē ierunājās. Es nozvērējos sievai, ka neiešu tam pārāk tuvu.
Freize pāri vīru galvām paskatījās uz Luku un, paklausot sava kunga piekrītošajam mājienam, nokāpa no zirga un piegāja pie paunas uz ceļa. Zem tīklu kaudzes un virvju mudžekļa viņš tikko varēja saskatīt dzīvnieku, kurš bija pieplacis pie zemes un savilcies čokurā. Viņam pretī palūkojās tumša, nikna acs; Freize ieraudzīja rūcienā atņirgtus sīkus, dzeltenus zobus. Divi vai trīs vīri turēja virves izstieptas, un Freize, paņēmis vienu virvi no vienas puses un otru no otras, piesēja tās pie diviem brīvajiem zirgiem. Tā, viņš sacīja vienam no vīriem. Vediet zirgu uzmanīgi. Jūs teicāt lidz ciemam ir divas jūdzes?
