- Un neskaties tā, viņš rupji turpināja. Novēlējumā teiktais ir pilnīgi skaidrs es jau tev vakarvakarā sacīju. Vai nu princis, vai klosteris. Tagad atliek tikai klosteris.
- Es došos svētceļojumā, meitene piedāvāja. Projām no šejienes.
- To tu nedarīsi. Kā tu kaut mirkli paliksi dzīva? Tu nespēj būt drošībā pat mājās.
- Es došos prom un apmetīšos pie kāda no tēva draugiem pie jebkura. Es varētu apciemot sava krusttēva dēlu, Valahijas grāfu, varētu doties pie Bredūras hercoga…
Džordžo seja bija drūma. Tu to nevari, pati zini. Tev jādara tas, ko licis tēvs. Man nav izvēles, Izolde! Dievs zina, ka es tevis labā darītu jebko, bet tēva griba ir skaidra, un man viņam ir jāpaklausa tāpat kā tas jādara tev.
- Brāli, nespied mani to darīt!
Viņš pagriezās pret kapelas ieejas velvēto sienu un piespieda pieri saltajam akmenim, it kā māsa būtu izraisījusi viņam galvassāpes. Māsiņ, es neko tur nevaru darīt. Princis Roberto bija tava vienīgā iespēja izvairīties no abatijas. Tāda ir mūsu tēva vēlēšanās. Esmu zvērējis pie zobena, pie viņa paša_zobena, ka pārliecināšos, vai viņa griba tiek izpildīta. Manu māsiņ, esmu tikpat bezspēcīgs kā tu.
- Viņš apsolīja, ka atstās savu zobenu man.
- Tagad tas pieder man. Tāpat kā viss pārējais.
Izolde viegli uzlika roku uz brāļa pleca. Varbūt
tad, ja es zvērēšu dzīvot celibātā, drīkstēšu palikt šeit pie tevis? Es ne ar vienu neprecēšos. Pils ir tavējā, to es saprotu. Beigās tēvs izdarīja to, ko dara ikviens vīrietis, deva priekšroku dēlam, nevis meitai. Viņš rīkojās tā, kā dara visi dižie vīri, izslēdza sievieti no bagātības un varas. Tomēr, ja es dzīvošu šeit nabaga un bez jebkādas teikšanas, nekad neredzēšos ar vīrieti, būšu tev paklausīga vai es drīkstu palikt tepat?
Džordžo papurināja galvu. Tā nav mana griba, bet viņējā. Un tāda ir kā tu pati atzīsti pasaules kārtība. Tēvs tevi audzināja gandrīz tā, it kā tu būtu piedzimusi par zēnu, piešķirot pārāk daudz bagātības un brīvības. Tomēr nu tev jādzīvo augstdzimušas sievietes dzīve. Tev jābūt pateicīgai vismaz par to, ka abatija atrodas netālu no šejienes un tev nenāksies doties tālu projām no šīm zemēm, kuras, es zinu, tu mīli. Tu netiec sūtīta trimdā. Tēvs būtu varējis tev pavēlēt doties jebkur. Tomēr tu dzīvosi pati savā īpašumā abatijā. Es reizēm ieradīšos tevi
apciemot. Aizvedīšu jaunas ziņas. Varbūt vēlāk tu varēsi kopā ar mani izjāt.
- Vai Išraka drīkst doties man līdzi?
- Tu vari ņemt līdzi Išraku; vari ņemt līdzi visas savas dāmas, ja vēlies un ja viņas grib braukt. Bet abatijā tevi gaida jau rīt. Tev būs jābrauc, Izolde. Tev vajadzēs dot mūķenes zvērestus un kļūt par viņu abati. Tev nav izvēles.
Džordžo pagriezās atpakaļ pret Izoldi un ieraudzīja, ka māsa trīc kā jauna ķēvīte, kas pirmo reizi iejūgta.
- Tas ir kā nonākt ieslodzījumā, meitene nočukstēja.
- Bet es taču neko neesmu noziegusies.
Ari viņas brālim pašam acīs bija asaras. Es jūtos tā, it kā zaudētu māsu, Džordžo sacīja. Esmu apglabājis tēvu un tagad zaudēju arī māsu. Nezinu, kā te būs bez tevis.
.
Pēc dažiem mēnešiem Luka bija ceļā no Romas; viņš jāja uz austrumiem, uzvilcis vienkāršu darba ietērpu un sārtbrūnu apmetni un nupat ieguvis pats savu zirgu.
Viņu pavadīja kalps Freize, jauneklis platiem pleciem, stūrainu seju, tikko izaudzis no pusaudža gadiem. Kad Luka atstāja klosteri, Freize bija saņēmis dūšu un brīvprātīgi pieteicies kalpot jaunajam vīrietim un viņam sekot, kurp vien viņu varētu aizvest meklējumi. Abats bija šaubījies, bet Freize bija to pārliecinājis, ka viņa kā virtuves zēna prasmes ir tik vājas un mīlestība uz piedzīvojumiem tik spēcīga, ka viņš kalpos Dievam labāk, sekodams ievērojamam skolotājam slepenos meklējumos,
kuros viņu norīkojis pats pāvests, nekā piededzinādams gaļu daudz cietušajiem mūkiem. Abats, kurš slepenībā priecājās, ka var tikt vaļā no strīdīgā jaunā priestera noviča, nodomāja, ka tāda pavārpuikas zaudējums, kuru vajā neveiksmes, ir maza maksa par šo pakalpojumu.
Freize jāja uz spēcīga, īskājaina zirga, aiz pavadas turēdams ēzeli, kas bija apkrauts ar abu mantām. Mazās procesijas aizmugurē atradās negaidīts papildinājums viņu sabiedrībai: rakstvedis brālis Pēteris, kuram pašā pēdējā mirklī bija pavēlēts doties līdzi, lai pierakstītu viņu paveikto.
- Spiegs, Freize caur lūpu kaktiņu nomurmināja savam jaunajam kungam. Tas ir spiegs ja es jebkad mūžā esmu tādu saticis. Bāla seja, maigas rokas, uzticības pilnas brūnas acis; mūka skūtā galva un tomēr džentlmeņa apģērbs. Spiegs par to nav nekādu šaubu. Vai viņš izspiego mani? Nē. Tāpēc ka es neko nedaru un neko nezinu. Tad kuru gan viņš izspiego? Droši vien jauno kungu, manu mazo zvirbulēnu. Jo te neviena cita nav, izņemot zirgus, bet tie nav ne ķeceri, ne pagāni. Šeit tie ir vienīgie godīgie zvēri.
- Viņš atrodas šeit, lai kalpotu par manu rakstvedi, Luka aizkaitināts attrauca. Un viņam ir jābūt pie manis, vienalga, vai man vajag rakstvedi vai ne. Tā ka pievaldi mēli.
