- Vai man vajag rakstvedi? Freize sev jautāja, pievilkdams pavadu un pieturēdams zirgu. Nē. Tādēļ ka es neko nedaru un neko nezinu, un, pat ja zinātu, es to nepierakstītu neuzticu vārdus papīram. Varbūt mani attur tieši tas, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt.
- Muļķis, jādams garām, noteica rakstvedis Pēteris.
- "Muļķis", viņš saka, Freize teica zirgam un ceļam, kas viņu priekšā viegli tiecās augšup. Viegli pateikt, grūti pierādīt. Un katrā gadījumā esmu saukts arī sliktākos vārdos.
Viņi visu dienu bija jājuši pa taku, kas bija tikai nedaudz platāka par šauru celiņu kazām un vijās augšup, ārā no auglīgās ielejas, līdzās maziem pauguriem ar terasēm, uz kurām auga olīvkoki un vīnogulāji; pēc tam augstāk pa mežaino apgabalu, kur milzīgi dižskābarži vērtās zeltā un bronzā. Saulrietā, kad velvētās debesis jaunekļiem virs galvas kļuva rožaini sārtas, rakstvedis no jakas iekškabatas izvilka papīra lapu. Man ir pavēlēts nodot jums šo te saulrietā, viņš sacīja. Piedodiet, ja tur ir sliktas ziņas. Es nezinu, kas tur rakstīts.
- Kurš jums to iedeva? Luka vaicāja. Zīmogs salocītās vēstules otrā pusē bija spīdīgs un gluds, bez kāda raksta.
- Kungs, kurš mani noalgoja, tas pats kungs, kurš dod pavēles jums, Pēteris paskaidroja. Tādā veidā jūs saņemsiet viņa rīkojumus. Viņš pasaka man dienu un laiku un dažkārt arī galamērķi, un tieši tad un tur es jums nododu viņa rīkojumus.
- Un jūs tos visu laiku turat kabatā? Freize apjautājās.
Rakstvedis nopietni pamāja ar galvu.
- Viņu jebkurā brīdī varētu apgriezt ar galvu uz leju un izkratīt, Freize klusām teica savam kungam.
- Darīsim tā, kā mums pavēlēts, Luka atbildēja un nevērīgi uzmeta pavadu uz pleciem, tā atbrīvodams rokas, lai atlauztu zīmogu un atvērtu salocīto papīru. Tas ir norādījums doties uz Lukretili abatiju, viņš sacīja. Abatija sastāv no diviem namiem: sieviešu un vīriešu klostera. Man jāizpēta sieviešu klosteris. Mūs gaida. Jauneklis salocīja vēstuli un atdeva to atpakaļ Pēterim.
- Vai tajā teikts, kā nokļūt abatijā? Freize drūmi vaicāja. Citādi mums nāksies klāt guļvietu zem kokiem un vakariņās nebūs nekā cita kā vien aukstas uzkodas. Domājams, dižskābarža rieksti. Viss, kas ir ēdams no dižskābarža riekstiem. No šādas izēšanās var kļūt traks. Varbūt man paveiktos un es atrastu mums kādu sēni.
- Ceļš ir mums tieši priekšā, Pēteris iejaucās. Abatija atrodas līdzās pilij. Domāju, mums ir tiesības pieprasīt viesmīlību gan vīriešu, gan sieviešu klosteri.
- Dosimies uz sieviešu klosteri, Luka izlēma. Te rakstīts, ka māsas mūs gaida.
Neizskatījās, ka sieviešu klosterī vispār kāds tiktu gaidīts. Pamazām iestājās tumsa, taču nebija redzamas ne siltas, aicinošas gaismas, ne atvērtas durvis. Arējās sienas logiem priekšā bija aiztaisīti slēģi, un cauri līstītēm spīdēja tikai šauri mirguļojošas sveču gaismas kūļi. Ceļotāji nevarēja tumsā pateikt, cik liels ir klosteris; viņi tikai sajuta milzīgu sienu klātbūtni tās norobežoja abas plati izliektās ieejas vārtu malas. Pie mazajām durtiņām lielajos koka vārtos bija piekārta nespodra raga laterna, kas meta lejup šauru, dzeltenu gaismu, un, kad Freize nokāpa no zirga un ar sava dunča spalu piedauzīja pie koka vārtiem, ceļotāji saklausīja, kā iekšā kāds protestē pret troksni un tad durvīs attaisa mazu actiņu, lai palūkotos uz traucētājiem.
- Es esmu Luka Vero, un tie ir mani divi kalpi, Luka nokliedza. Mani šeit gaida. Ielaidiet mūs!
Actiņa aizkrita, uņ viņi izdzirdēja, kā lēnām tiek atbultēti vārti, paceļas koka režģi un visbeidzot čīkstēdama negribīgi atveras viena vārtu puse. Freize ieveda pa vārtiem savu zirgu un ēzeli, Luka un Pēteris iejāja bruģētajā pagalmā, un spēcīga kalpone aiztaisīja aiz viņiem vārtus. Vīri nolēca no zirgiem un paskatījās apkārt, bet izkaltusi vecā dāma pelēkā vilnas tērpā ar pelēku uzsvārci, kuru ap vidukli apjoza šaura aukla, pacēla augšup lāpu, ko turēja rokā, lai visus trīs apskatītu.
- Vai jūs esat tas vīrs, kurš ir atsūtīts veikt izmeklēšanu? Gadījumā ja jūs tas neesat un meklējat tikai viesmīlību, jums labāk doties uz vīriešu klosteri, mūsu brāļu namu, viņa sacīja Pēterim, noraugoties uz viņu pašu un viņa skaisto zirgu. Šim namam pienākuši grūti laiki, un mēs nevēlamies ciemiņus.
- Nē, mans darbs ir rakstīt ziņojumu. Izmeklēšanā esmu rakstvedis. Šis ir Luka Vero; viņš ir ieradies, lai veiktu izmeklēšanu.
- Zēns! sieviete nicinoši izsaucās. Zēns, kuram vēl bārda nedīgst!
Luka aizkaitināts pietvīka, tad pārmeta kāju pār zirga kaklu un nolēca zemē, pasviežot pavadu Freizem. Nav nozīmes tam, cik man gadu un vai man ir bārda vai nav. Esmu iecelts šeit veikt izmeklēšanu, un to es rīt arī darīšu. Bet pašlaik mēs esam noguruši un izsalkuši un jums vajadzētu mūs pavadīt uz refektoriju un viesu istabām. Lūdzu, dodiet ziņu abatei, ka esmu ieradies un rit tikšos ar viņu pēc rīta lūgšanas.
