Nodzīvot klusītiņām savas dienas. Iet uz darbu, protams, kamēr vēl pietiek spēku. Bet bez drudžainības, bez steigas.
Lasīt grāmatas. Piemēram, par visādiem ceļojumiem, ja romāni neiet pie sirds. Kaut kas tomēr gadās amizants.
Apmeklēt teātri. Koncertus — klausīties slavenības.
Runāties ar gudriem cilvēkiem. Lai gan viņiem tagad nebūs patīkami ar mani…
Un galu galā var aizbraukt uz jūru, uz kūrortu.
Varbūt pat ar Ļubu.
Vai atceries to laimīgo mēnesi? Mana šaurā atsevišķā istabiņa. Slikta, pat bez mazgājamā galdiņa. Tapetes ar sārtiem ziediņiem. Tā bija laime. Mēs toreiz pavisam aizmirsām, ka mūsu mīla ir grēcīga. Ka cilvēki to nepiedod.
Toties pēc tam atmaksa. Pasaule ir tik šaura. Vai tad sanatorijā iespējams kaut ko noslēpt?
Nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojās. Noslēpums. Sabiedriskā doma. Bet galvenais — viņai ir bērni. Zēns jau sācis saprast…
Tātad, pat gaidot nāvi, to atkārtot nedrīkst. Un nav arī vairs nekādas jēgas.
Nu ko — vai padosimies?
Tik un tā taču nekā nav. Nekāda pienākuma, nekādu saistību. Viss ir fikcija. Izdomāts. Kaut kur garozā ir daži tūkstoši šūnu ar augstu kairināmību, «pienākuma» modelis — un viss. Es šo mehānismu pazīstu, zinu, kā šis modelis ir ticis trenēts visu dzīvi: ar grāmatām, piemēriem, kā tas savijās ar prieka centriem un pakļāva tos sev, atraudams no vecā, dzīvnieciskā — ēšanas, mīlas…
Tā arī izveidojās Cilvēks.
Stāsta, ka to varot pat modelēt, tāpat kā modelējam sirds vai nieru darbību.
Es acīmredzot vairs nevarēšu atgriezties atpakaļ, mierīgajā dzīvē uz tahtas zem stāvlampas.
Bet kā dzīvot? Kā rīkoties?
Pašreiz tāda salta skaidrība. Sevis žēlums kremt kaut kur zemapziņā, un vēl kāda sīka balstiņa tīksminās: «Es esmu labiņš.»
Grēki? Nav man daudz grēku, un. tie paši sīki. Baušļus ievēroju pat bez liekas piepūles. Alkas pēc izpriecām jau no dzimšanas man nebija spēcīgas. Neesmu zadzis. Neesmu ielaidies nekādās mahinācijās. Laulību gan esmu pārkāpis, atzīstos. Bet mīlestības vārdā. Esmu pelnījis nolaidi. Un esmu bijis cietēja lomā mani mēdza pamest. Teica: es neesot glīts. Es gan savā prātā domāju, ka esmu tā nekas. Tiesa, Ļuba saka …
Neesmu varonis. Ielaidos kompromisos. Protams, var vainot apstākļus, ka par drosmi bija jāmaksā pārāk dārga cena, bet man pārlieku patika domāt un es vienmēr mēģināju kaut ko darīt. Taču vai tas ir attaisnojums?
Daudzi tagad lauza galvu ap «pozitīvo programmu». Pamatot savu uzvedību. Gūt pārliecību, ka tas te ir patiesība, bet tas tur — nav. Atbildes, domājams, dos jaunā zinātne. Kvalitatīvie jēdzieni par labo un ļauno, par cilvēku laimi jāizsaka skaitļos.
Man to nesagaidīt. Nāksies aprobežoties ar intuitīviem priekšstatiem.
Nu un kas? Vai tad tu iziesi laukumā un sludināsi jaunas patiesības? Kaut vai arodbiedrības sapulcē? «Man jau tik un tā jāmirst, tad nu es jums teikšu, ka biedrs N. ir muļķis, bet informācijas pārstrādāšanas programmā nepieciešams pastiprināt atgriezeniskās saites.»
Nē, neteikšu. Man jau vienalga, bet puišiem sagādāšu nepatikšanas. Sāks runāt: «Redz kāds jūsu šefs! Un vispār, vai jūs galu galā nodarbojaties ar to, kas vajadzīgs?» Lai paliek. Esi atklāts — tu vienkārši baidies «sarežģījumu».
Nodzīvošu savu laiku, kā esmu dzīvojis. Vienīgi varbūt sīkumos kļūšu principiālāks.
Nu gana. Iesim gulēt. Pusnakts. Kamēr izlasīšu avīzes, būs īstais laiks.
Attaisīju dīvānu. Palags, sega, spilvens, naktskrekls. Sen izstrādātas kustības un pazīstamas lietas, bet pēkšņi izliekas neparastas, Šodien viss ieguvis citu nokrāsu. Vēlāk pieradīšu pie šī stāvokļa.
Vannas istaba. Sienas nolupušas. Lai jaunie saimnieki remontē. Es nodzīvošu tāpat.
Smaganas patiešām pietūkušas. Lai gan agrāk es netiku skatījies, varbūt, ka tā jau bija.
Patīkami izstiepties zem segas. Ņemšu un aizmirsīšu šo dienu. Izsvītrošu no laika rituma. Nē. Analīze uz galda. Un saruna ar Dāvidu ierakstīta garozas šūnās.
Sēde turpinās.
Apmierinājuma sajūta izzudusi. Ne mazums būs jāizcieš uz šī dīvāna.
Avīzes? Negribas. Faktiski man viss vienalga. Ūdeņraža bumba nepaspēs nokrist man uz galvas.
Es kalu plānus. Cik jocīgi tas skan: nāvei lemtais kaļ plānus. Vairījos domāt par galu. Tagad nu apgūlos, un šķiet, it kā būtu padevies. Vēl es nezinu, kā cilvēks mirst no leikēmijas. Enciklopēdijā nav rakstīts. Bet man tā kā nebūtu gadījies redzēt patīkamas nāves.
Būs sāpes. Visu dzīvi baidījos sāpju. Pieaugs anēmija. Sāksies aizdusa. Būs jākampj gaiss ar atvērtu muti. Acīs bailes. Sviedri.
Ak, kā es baidos šīs pēdējās dienas! Griba pavājināsies. Dzīvības instinkts sagrābs tevi savās skavās un padarīs par lupatu. Tu nepamanīsi, kā viss izmainīsies, un tu pārvērtīsies par nožēlojamu, slimu cilvēku. Runāsi tikai par slimību, zālēm, tevi mānīs, slēps no tevis analīzes. Un tu visam ticēsi kā bērns.
Pazaudēt sevi. Tas ir pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais.
Negribu! Velns viņu rāvis, šo nāvi, ja jau jāmirst, tad mirt stāvus.
Laikā apstādināt pulksteni.
Kādi iebildumi pret to? Svētlaime. Kaut gan arī bailes. Bet tā tomēr ir izeja, draugs.
Kļuva tā kā vieglāk.
Cilpa. Nē, neestētiski. Un nav acumirklīgi.
Pistole. Kur to ņemt?
