— Eh, liecies nu mierā! Pazīstam mēs jūs, jaunos, principiālos. Tikko iziesiet ļaudīs, tā ātri kļūsiet lojāli. Un kā lai nekļūtu: ģimene, dzīvoklis, mēbeles, ledusskapis. Tad skaties — mašīnu savajadzēsies, pēc tam iziesi profesoros — dod šurp vasarnīcu. Un viss. Nenāksi vairs pie Ivana Petroviča un netrieksi dūri galdā. Redz, tā tas ir, draudziņ!
Es skatos un smejos sevī. Vadims pat nosarcis. Jura smaida ar tādu kā pārākumu. Arī pašpārliecināts. Bet tas jau ir dabiski.
— Nevāries, Vadim! Ivans Nikolajevičs visu pateica pareizi. Briesmas kļūt par mietpilsoni ir pavisam reālas. īpašums, godkārība — tas viss nāk no instinktiem. Tas ir ļoti grūti pārvarams. Tāpēc sistēmai ir jāparedz regulēšana. Cik pie mums institūtā ir profesoru, kas zinātnei vairs nedod ne nieka, bet algu saņem. Un ne no mazajām.
— Tu spried tā, kamēr vēl neesi precējies. Lai gan tava Tatjana Larmu .visu dzīvi pārtiks no dzejoļiem kā no siseņiem. Jurka, bet veikli gan tev šefs šodien iedzēla ar to, kā viņu tur, ar Gumiļovu, ko? Kā tad tā — tāds intelektuālists un nezināji. Es vēl par Taņku pazobošos…
Jura sarkst. Viņam piemīt brīnumaina spēja sarkt. Ada ļoti balta. Skatās pulkstenī.
— Paklau, mums laiks. Tūdaļ pāriesim uz otru režīmu. Mēs iesim, Ivan Nikolajevič. Jūs nesteidzieties. Ja kas vai kā, mēs pasauksim.
— Ejiet vien. Žēl, ka laika nav. Mēs vēl parunāsim par to. Iegriezieties pie manis kādreiz vakarā. Labi?
— Protams. Ar lielāko prieku. Bet vai Lidu var paņemt līdz?
— Nu kā tad. Un Taņu arī.
Aizgāja.
Lida ir viņa sieva. Viņš cenšas to iesaistīt zinātnē. Neapzināta vēlēšanās. Bet Tatjana tātad ir Juras meitene. Deguns tāds pagarš, un pati pārāk izkāmējusi. Āriene arī ļoti svarīga dzīvē. Un ne tikai sievietei vien. Pats to esmu izbaudījis. Tagad viss ir pagātnē. Bet Jura vēl to nesaprot. Lai gan diez vai. Tomēr viņš nebūt nelidinās pa mākoņiem, ir mūsdienu cilvēks. Pareizi aprēķina visādus organizatoriskus gājienus: ko teikt direktoram, ko noklusēt. Vadims to nesaprot. Bet Juru vada prāts un nevis viltus. Es negribu viltu.
Programmas zēniem nav, bet būs. Vismaz Jura ļoti daudz domā. Viņam vajadzētu studēt filozofiju un psiholoģiju, nevis fizioloģiju. Lai gan viņš jau studē. Pusgada laikā stipri mainījies, nobriedis.
Vēders iesāpējies. Tagad katru dienu. Esot zarnu un liesas saaugumi. Saucot par perisplenītu. Bez tam sīki infiltrāti zarnu sieniņās.
Šķīvi aizmirsuši. Laba kafija un sviestmaize. Acīmredzot kāda no mājas paņemtās brokastis. Varbūt Vadima? Sieva iedevusi līdz. Nedomāju, ka Vadims ir tik pārdrošs, kā izliekas. Viņš saka: «Es visu zinu.» Nekā tu nezini, izņemot savu zinātni! Viņš dzīvo slikti — lielā ģimenē. Māte mūžīgi ķildojas. Pēc tam varēs pie manis dzīvot. Uz laiku, uzrakstīšu pilnvaru. Es taču neskaitīšos miris. Dzīvokli man nevar atņemt.
Bet tu taču vari izspēlēt tā, lai laboratorijas vadītāja vieta tiktu Juram! Uzraksti oficiālu papīru direktoram, kopiju — Akadēmijas prezidijam.
Sak, tā un tā. «Lūdzu atstāt par laboratorijas vadītāja vietas izpildītāju Juriju Nikolajeviču Sitņiku, tā kā viņš ir vienīgais, kas spēj nodrošināt anabiozes stāvokļa uzturētātājas iekārtas ekspluatāciju un pilnveidošanu» … manas personas anabiozes stāvokļa. Var sākt pat ar «ļoti lūdzu». Norādīt, ka viņš ir projekta autors un galvenais izpildītājs. Un nevis par «vietas izpildītāju», bet tieši par «vadītāju».
Vareni izdomāju! Ziņojumu darīsim zināmu vispārībai, un tad neviens neuzdrošināsies noraidīt manu lūgumu. NEVIENS. Bet disertācija viņam ir jāaizstāv līdz tam. «Tehnisko zinātņu kandidāts Sitņiks.» Dzīvības funkciju modelēšanas laboratorijas vadītājs. Bet ja nu Ivans Petrovičs viņu noknābj. Tas ir īstais putniņš! Nu nekas. Jura arī nav no vakarējiem. Vismaz lielisks organizators. Viņš taču visu organizējis — mašīnu, iekārtu anabiozei.
Kā viņus ar Vadimu sasaistīt ciešāk? Lai strādātu kopā kaut vai dažus gadus? Parunāšu ar viņiem atklāti. «Vadim, vadītājs būs Jura. Viņš labāk tiks galā nekā tu. Un ar direktoru satiks. Es lūdzu tevi, neaizej no laboratorijas. Pacenties neķildoties.» Viņš apsolīsies. Aizkustinoša aina: «Jūsu labā, mans skolotāj…»
Taču tā nav garantija. Līdz pirmajam uzliesmojumam. Bet Igors? Paliks. Doktora disertācija iesākta, jāpabeidz. Vadītājs? Kas nu tā par problēmu? Gatavam darbam vienmēr varēs atrast. Kaut vai tas pats Ivans Petrovičs.
Laboratorijai virziens noteikts: fizioloģisko un patoloģisko procesu modelēšana. Dzīvības funkciju mākslīgas vadīšanas pilnveidošana. Ar šīm pašām iekārtām.
Beidzot — anabioze. Ko gan no tās var gaidīt? Praktiskā izmantošana neskaidra. Ceļojumi kosmosā? Jēga būs tikai tad, ja tie ilgs gadiem. Citādi pati iekārta svērs vairāk. Bet, ja tā īsti piestrādātu, to iespējams padarīt krietni vien vieglāku. Trīsdesmit vai četrdesmit kilogramu. Aukstumu jau nu tur nevajadzēs aizņemties. Ieguvums būs ne tikai svarā — arī psihikā. Lai kosmonauti nesanāktu ragos. Tā ir nopietna problēma. Bet tā viņi mierīgi gulēs. Pēc tam automāti viņus pamodinās. Nu tieši kā romānos!
