Jāsaka, ka pirmajam mēģinājumam viss iet labi. Tik daudz aparatūras, un visa darbojas. Taisni brīnums. Pamatīgi gan Jura izskolojis savus palīgus. Jā, gandrīz vai aizmirsu: rīt jāpiezvana viņa oponentiem. Jāpasteidzina ar atsauksmēm, ar aizstāvēšanu (maz kas var notikt!). Mana klātbūtne ir. ļoti svarīga: kaunēsies piesieties. Ienaidnieki. Es esmu tik lēnīgs cilvēks, bet pat uz mani ir nikni. Nemīl kritiku. Pat visakadēmiskāko. Nepārspīlē: nekādu ienaidnieku nav. Semjonovs un Arons Grigorjevičs ar vistīrāko sirdsapziņu nepiekrīt modelešanai. «Fizioloģisko procesu kvalitatīvās īpatnības nav iespējams izteikt ar formulām un elektronu spuldzēm.» «Ivans Nikolajevičs ar saviem skolniekiem dziļi maldās.» Pārliecināt nav iespējams. Lielais vienreizviens — matemātikas virsotne.
Nelamājies. Vispār viņi ir kārtīgi cilvēki. Pret Juru nebalsos. Arons mīl mūziku, spēlē čellu. No tiem, no vecajiem inteliģentiem.
Priekšniecība nebija ienākusi paskatīties mēģinājumu. Tai viss viens pīpis. Tomēr mazliet sāpīgi. Nekas, pārdzīvosim. Iešu skatīties. Esmu atpūties.
— Paskatieties, Ivan Nikolajevič, redzama fibrilācija.
Patiesi, redzama. Svārstību, amplitūda vēl pamaza. Temperatūra sasniegusi tikai divdesmit piecus grādus. Sirdī gan ir augstāka. Tā ap divdesmit astoņi.
Smadzenes arī ierunājušās: encefalogrammā redzami skaidri viļņi. Tātad viss ir dzīvs. Labi. Tā tam arī jābūt.
Gaiss zem kupola pavisam silts. Automātika darbojas. Viens grāds divās minūtēs. Mūsu galvenās rūpes ir apgādāt audus ar skābekli, aizvadīt ogļskābi, uzturēt skābju un sārmu līdzsvaru. Mākslīgās asinsrites aparātā jauda sasniegusi divarpus litra. Augstāk nekāpj — vēnu kalibrs ir mazs, asins aizplūšana apgrūtināta. Darīt nekā nevar. Bet arī tā jau pietiek.
— Mila, pamazām vajag elpināt. Lai alveolas izplestos.
Temperatūra trīsdesmit grādi.
Elektroencefalogrammā viļņi dziļi, kā miegā. Suns teju teju modīsies. Visi skatāmies uz to.
Parādījušas pirmās elpošanas kustības. Tātad zemgaroza jau darbojas. Taču elpošana ir jāizslēdz, tā traucē mākslīgo. Vadims izrīko:
— Ievadiet relaksantus. Tieši oksigenatorā.
Ievadīti. Viss ķermenis padarīts nekustīgs.
Sildīšana ilgst jau veselu stundu. Drīz pievienosies bailes par hemolīzi. Jāpaskatās, vai ir urīns? Tik tikko, pašā dibenā. Nez kāpēc nieres mākslīgās asinsrites apstākļos darbojas slikti. To saka arī ķirurgi. Traucējot kaut kādi refleksi.
Operāciju telpā valda klusums. Katrs aizņemts ar savu darbu. Visas blakus sarunas norit čukstus.
Tuvojas svarīgākais brīdis — sirdsdarbības atjaunošanās. Elektrokardiogrammā redzam dziļus fibrilācijas viļņus. Es varu skaidri iedomāties, kā trīs sirds virsma. Nu, vai tā nevarētu sākt sarauties? Nē, negrib.
Defibrilācija caur krūšu sienu nav tik efektīva kā tad, kad krūšu dobums vaļā. Bet tomēr parasti izdodas.
— Gatavojiet defibrilatoru. Labi samērcējiet marli uz elektrodiem. Jā, sirds apvidū jānoskuj spalva. Kāpēc to jau laikus neesat izdarījuši?. Vadim, tas ir jūsu pārziņā?
— Mēs neesam aizmirsuši. Bet ta ir slikta pazīme: ja visu būsi sagatavojis mēģinājumā beigām, suns ātrāk nomirs. Meitenes, izcērpiet spalvu, lai var pielikt elektrodus. Mudīgi.
«Pazīme.» Un vēl zinātnieki!
Gaidām. Temperatūra trīsdesmit pieci grādi. Tas nozīmē, ka sirdī ir augstāka. Ir laiks.
— Vadim, sāc defibrilāciju.
Viņš uzvelk cimdus. Zem kājām — gumijas paklājs. Uz suņa krūtīm uzliek ar mitrām salvetēm aptītus elektrodus. Koļa pielādē defibrilatora kondensatoru Spriegums — pieci tūkstoši voltu.
— Atvienojiet aparātus!
— Vai viss ir gatavs? Jura, vai var?
Pajautāja priekšniecībai. Tas ir labi.
— Gulij, dod lādiņu!
Visi sastinga.
Atskanēja viegls tikšķis. Darīts. Jura izrīko:
— Ieslēdziet aparātus. Toļa, pārslēdz elektrokardiogrammu uz lielo oscilogrāfu.
Skatāmies uz ekrānu. Nav.
— Fibrilācija turpinās. Vadim, vajag atkārtot. Jura, cik var dot maksimālo?
— Septiņi tūkstoši. Lādē, Koļa.
Visa procedūra atkārtojas. Kā romānos par lidotājiem: «Kontakts!» — «Ir kontakts!» Noskaņojums pasliktinājies: var neizdoties.
— Dodu lādiņu!
Tikšķis. Suns krampjaini sarāvās. Dūšīgi devuši.
Ieslēdziet aparātus!
— Urā! Sācies!
Sācies. Mēs redzam retus sirds kontrakciju kompleksus. Nu tie ir jāpastiprina.
— Ievadiet piecas simtdaļas kubika adrenalīna! Tieši mašīnā! Mila, labu, dziļu elpošanu!
Kļuvis tā kā labāk. Viens, divi, trīs … Divpadsmit reižu desmit sekundēs. Labi. Sirdij jādod slodze.
Pazeminiet mākslīgās asinsrites aparāta jaudu līdz vienam litram. Pakāpeniski, divās minūtēs.
Tagad mēs vērojam arteriālā spiediena līkni. Jura pārslēdzis to uz lielo ekrānu.
Spiediens Ir zems. Virsotnīte tik tikko sasniegusi septiņpadsmit milimetru līniju. Diastoliskais ir augsts — sešdesmit. Tas ir atkarīgs no mākslīgās asinsrites aparāta darba — sūknis vienmērīgi dzen savu litru asiņu minūtē.
Ek, ja paralēlā asinsrite būtu pamatīgi izstrādāta! Tad mēs tikām darbinātu mašīnu, kamēr sirds pilnīgi būtu atguvusi savu spēku. Taču tās nav. Bet tagad, iespējams, mākslīgās asinsrites aparāts traucē.
— Biedri, kā būtu, ja mēs pamēģinātu apstādināt?
