— Es jums vēlāk paskaidrošu. Kaut ko jau sadomāsim, ja necentīsimies pēc ļoti ātras un precīzas reakcijas.
Atkal man rodas neskaidrība.
Temperatūra tagad pazeminās lēnām. Jura pārslēdzis automātu uz citu režīmu.
Seši grādi. Pieci.
— Asinis jānomaina pilnīgi. Atdzesēšanu turpināsim ar plazmu.
Atgriežamies savās vietās. Nav laika sarunām. Man, šķiet, te vismazāk darba. Sēžu, skatos. Viss nostrādāts kārtīgi. Tas ir Juras nopelns. Nevienā ārzemju žurnālā netiku lasījis par tik sarežģītu eksperimentu. Uz goda! Nu tā kā tāds puišelis: «Uz goda.»
Mašīnu apstādināja. Vienīgi ventilators dūc. Poļa izlaiž asinis no oksigenatora un iepilda tanī plazmu ar glikozi. Viņi darbojas bez steigas: piecu grādu temperatūrā asinsriti var apstādināt pat uz stundu. Lai gan labāk no tā vairīties.
Pabeidza. Atkal sāk dūkt mākslīgās asinsrites aparāta motors.
Vēl divi trīs grādi, un pāriesim uz stacionāru anabiozes režīmu. Suns dosies nākotnē. Nē, neatgriezīsies. Diez vai izdosies pamodināt. Bet būtu patīkami, lai arī mēs tādu mērķi neizvirzījām.
Divpadsimt. Vajadzētu iedzert zāles. Pagaidīsim. Drīz iešu atpūsties — divas stundas turēsim zemā temperatūrā. Pagulēšu.
Ar ko šis stāvoklis atšķiras no nāves? Praktiski ne ar ko. Smadzeņu elektriskās aktivitātes nav. Encefalogramma rāda taisni. Sirds apstājusies. Un tomēr kaut kādas molekulas miegaini klīst pa šūnām, apmainās ar elektroniem, izdala enerģiju.
Satikšanos vajadzētu atlikt. Noguršu. Nē. Zvanīt nevar. Konspirācija. Pazemojoši. Drīz jau būs beigas. Šodien izstāstīšu par iecerēm. Nabadzīte. Vispār — nogaidīsim rezultātus. Ja būs slikti, nav nekādus jēgas viņu satraukt. Reizēm liekas: kaut ātrāk. Esmu noguris. Bet paiet minūte, un — «kālab steigties.».
Pienāks laiks, un izgudros sapņus. Mirt būs viegli, patīkami. Varbūt visai cilvēcei būs lemts tā? «Miers lai bezprātim tam, kas uzvēdīs cilvēcei zeltainu sapni.. .» Kas to teica? Neatceros. Nav svarīgi. Cik daudz kļūst nesvarīgs.
Spriegums krīt. Tagad suns spēj panest jebkuras neprecizitātes tehnikā. Visi augstākie procesi izslēgti. Palikušas kaut kādas primitīvas ķīmiskas reakcijas. Kā pašiem tālākajiem senčiem.
Kāds jauks vēsums plūst no vāka. Karstā dienā patīkami. Mēle sunim nav zila. Droša pazīme, ka audos skābekļa ir diezgan.
Nabaga šunelis. Kur viņš dzīvoja? Kā dzīvoja? Jauklis — izskatās pēc aitu suņa. Ja jau nokļuvis suņu savāktuvē, skaidrs, ka nav viegli gājis. «Suņa dzīve.»
… Var vienkārši skatīties nedomājot. Vai viņi draudzējas vai ne? Flirts? Mīla? Nemēdzu runāt par tādām lietām, nezinu. Vadims saprotoši šad tad paraugās uz Ritu. Un viņa atbild tam ar to pašu. Bet Juru es divas reizes redzēju ar kādu nepazīstamu meiteni. Putna fizionomija. Droši vien lasa Gumiļova dzejoļus.
— Jura, vai jūs esat lasījis Gumiļovu?
— Kas tas tāds?
Pajautā savai dāmai!
— Tas ir dzejnieks «Kaut spētu aizskriet es un slēpties tā kā zaglis …»
— Nē, nezinu.
Jura nosarka. Bet citi saskatījās. Nu kā lai viņš to zinātu. Izdots taču nav. Lai gan — izlasīsi desmit lappuses un apnīk. Domu maz. Vienīgi Ļuba lasa veseliem vakariem. Ja nav nekā cita kā tikai «idejas» — tas kaitina. Ja pavisam nav ideju — arī slikti.
— Nu kā tur? Kā ar temperatūru?
— Aizplūstošajās asinīs divarpus grāda. Pēc mašīnas — tuvu nullei. Jura, pamērī audos.
Es gaidu. Jura pārslēdz iekārtu uz dažādiem adapteriem.
— Barības vadā — divi, taisnajā zarnā — gandrīz trīs, smadzenēs — divi komats viens. Sarkofagā — tuvu nullei.
Sarkofags. Tad ir gan nosaukums.
— Labi, Igor, analīzes paņēmāt?
— Ņemam. Bet rezultāti būs ne agrāk kā pēc piecpadsmit minūtēm.
— Zinu. Mēs negaidīsim. Acīmredzot temperatūru pazemināt jau vairāk nevar. Uz šīs robežas tad arī apstāsimies. Tagad, kā jau norunājām, izmēģināsim divas programmas: periodiski ieslēdzot lielu jaudu un nepārtraukti sūknējot ar mazu tilpumātrumu. Stundu katram variantam. Kādas ir jūsu domas, biedri? Jura?
— Es lieku priekšā sākt ar otro. Pēc manām domām, trīssimt kubiku minūtē būs gana.
Vadims:
— Bet manuprāt mašīnas jaudu vajag pazemināt pakāpeniski. Piemēram, pa simt kubikiem desmit minūtēs. Tad mēs dabūsim atkarību grafiku.
Vadims tā saka, lai iegrieztu Juram, tāpēc ka es Juram jautāju pirmajam. Bet vispār — loģiski.
— Desmit minūtēs līdzsvaru nepanāksim, un mēs nevarēsim pārbaudīt izveidojušos režīmu.
Arī Juram taisnība.
— Dariet, kā teica Jura. Trīssimt kubiku minūtē. Bet pēc tam redzēsim. Otrs variants, pēc manām domam, ir šāds: piecās minūtēs astoņsimt mililitru, pēc tam desmit minūtes pārtraukums. Iebildumu nav? Tātad pieņemts. Tagad es iešu un pasēdēšu kabinetā.
Soļoju pa gaiteni. Eju izslējies, jāizliekas taču. Beidzot — durvis.
Nogurums. Pavisam vairs nekur nederu: divas stundas pasēdēju krēslā, mazliet uztraucos — un esmu jau galīgi sanīcis.
Atgulties. Pievērt acis.
Galva mazliet reibst. Mūzika. Domu nav. Pārgāja. Varu skatīties. Plaisa griestos. Lustra. Putekļi uz tās. Pavlova ģīmetne. Galda stūris. Ja tā varētu nomirt: reibonis, smalka skaņa, kritiens.
Tā nemēdz būt. Nāk prātā kas cits.
