Mazākais no atvestajiem puikām sāka raudāt, un Dragarna pavēlēja, lai Rite to izceļ no ratiem. Taču viņa, būdama drausmīgi stulba un lempīga, kā vēlāk ilgi kliedza Dragarna, uzgrūdās lielajam vara katlam, kas, baismīgi dārdēdams, novēlās zemē un izgāza no vezuma arī citus saiņus. Kad viss bija sakrauts atpakaļ, izrādījās, ka sviests ir pazudis. Dragarna pārmeklēja visu un visus — jo īpaši Riti, taču kubliņš ar sviestu bija izgaisis. Beigu beigās viss tika izskaidrots ar pārpratumu: varbūt sviests no Daligaras nemaz nebija atsūtīts. Riti vēlreiz pārmeklēja un drošības pēc kārtīgi nopēra. Ar to pašu šis negadījums tika uzskatīts par atrisinātu.
Jaunos Bāreņu nama iemītniekus sauca Sīrns un Satris. Kad pienāca vakars un abi puikas kopā ar pārējiem bija sadzīti vecajā, netīrajā aitu kūtī, asaras viņiem jau bija izsīkušas. Kresks un Morons katram no bērniem, kā allaž, bija izdalījuši pa ābolam un putras devai, un tagad visi sēdēja zemē uz saviem apmetņiem un centās ēst pēc iespējas lēnāk, lai trūcīgās vakariņas tik drīz nebeigtos. Rite ilgi visus vēroja: abus noraudājušos jauniņos, Kresku un Moronu, Kalu, pārējos. Tad apskatīja savus svaigākos, pēcpusdienā nopelnītos zilumus. Tad vēlreiz uzlūkoja bērnus un vēlreiz zilumus. Sīrns un Satris atkal ieraudājās, un Kala veltīgi centās viņus nomierināt. Kresks un Morons nikni uzbrēca, lai sīkaļas apklust, taču arī tas nelīdzēja, tieši otrādi. Kad Rite raudāšanu ilgāk vairs nespēja paciest, viņa piecēlās un, iekams Kresks un Morons paguva viņu aizkavēt, pazuda aiz durvīm. Kad viņa atgriezās, rokās viņai bija sviesta kubliņš.
— Lai jau izput! — viņa teica. — Īstenībā es to gribēju paturēt tikai sev, un es būtu to pelnījusi! Paskatieties, kādi zilumi… Zagt nav grūti, galvenais ir novērst uzmanību: kad katls rībēdams gāzās zemē, īsu mirkli visi skatījās tikai uz to, bet es sviestu paslēpu zem ratiem. Tas, kurš māk novērst cilvēku uzmanību, var darīt visu, ko iedomājas. Un veiklais var pagūt nočiept visu, ko vēlas. Es pati mācētu karalim no galvas nozagt kroni… Kad neviens uz ratiem vairs neskatījās, es paņēmu sviestu un paslēpu krūmos… bet tagad beidziet raudāt… katram tiks pa sviesta pikucim… uz putras… kā mājās… Ja es to sviestu ēstu viena pati, man pietiktu ilgam laikam un mani droši vien pieķertu…
Vispārēja sajūsma.
īsti svētki.
Gluži kā mājās gan nebija, tomēr vismaz šai vakarā bēdas un izsalkums bija uzvarēti. Pat Kresks un Morons bija tik pārsteigti, apmierināti un apbrīnas pilni, ka neiedomājās ar draudiem un sitieniem atņemt pārējiem negaidīto dārgumu.
Raudāšana noklusa. Ari abi jauniņie, piespiedušies viens otram, bija nomierinājušies.
Ritei vēl un vēlreiz nācās skaidrot, kā pareizi zogams. Viņa pat pāris reižu to nodemonstrēja. Pēc tam kāds pajautāja, kā gan viņa sapratusi, ka tieši tai kubliņā ir sviests. Un Rite skaidroja ari to: trīsreiz S kā Saule un Siltums, 1, E un T no viņas pašas vārda un vēl viens nepazīstams, bet uzminams burts. Sie skaidrojumi izraisīja vēl lielāku apbrīnu nekā zagšanas pamatlikumu izklāsts. Izrādījās, ka visi vienmēr bija uzskatījuši, ka lasīšana ir… nu, kā lai saka… burvestību paveids. Parastiem cilvēkiem nesasniedzama un neizprotama noslēpumaina māksla, kas vienmēr dalīja un dalīs pasauli divās daļās: tajos, kuri burtus pazīst un savā ziņā uzskatāmi par augstākas kārtas būtnēm, un tajos, kuri burtus nepazīst un nekad nepazīs. Tad Rite, notupusies uz netīrās klona grīdas, vēl un vēlreiz vilka piecus burtus, un šī maģija kļuva sasniedzama visiem. Labi, ka viņa mācēja ne tikai sava vārda burtus, bet arī to, kurš bija izšūts uz ciema vecākā meitas kāzu kleitas, jo arī abi jauniņie vairs neraudāja un ar pirkstu zīmēja uz grīdas līkumotu S burtu, atklājuši, ka tieši ar to sākas abu vārdi. Vēl Rite atcerējās A burtu, ar kuru sākās Arstridas vārds, un nu jau burti bija veseli seši.
Visi rakstīja ilgi un tikai tad likās gulēt, un Ritei nez kāpēc šķita, ka uz klona grīdas zīmētie burti ir bijuši ļoti svarīgi, pat svarīgāki par sviesta gabalu. It kā rakstu zīmes vilkdami, viņi visi būtu kļuvuši mazāk nožēlojami.
Beigu beigās viņi nopūta sveci un ļāvās miegam.
Tikko Rite aizvēra acis, aiz plakstiņiem visu piepildīja košs zaļums ar sarežģītām zelta līčloču vijām.
