I kā cepta Irbe. Pēdējo cepto irbi viņi bija ēduši dienu pirms tam, kad ciemā kā izbaduši vilki iebruka Daligaras kareivji un pieprasīja gan visu to, kas ciema ļaudīm piederēja, gan to, kā viņiem nemaz nebija. Karavīri teica, ka cieminieki neesot nomaksājuši vecus nodokļus. Tas notika pēdējā vasarā. Bet pēc tam nākamajā ziemā ciemu nopostīja un Rites vecākus apcietināja. Pareizāk, otrādā secībā: vispirms apcietināja vecākus un tad nopostīja ciemu. Kad karavīri dedzināja ciema mājas, Rite jau bija nonākusi Bāreņu namā, un par notikušo viņai pastāstīja Dragarna. Kad karavīri ieradās pirmoreiz — vasarā, viņi pieprasīja milzumu visa kā: labību, kas vēl nebija nopļauta, kūpinātas foreles tādos daudzumos, ko ciema iemītnieki nevarētu nozvejot un nokūpināt pat vesela gada laikā. Un to visu kareivji paģērēja grāfistes un tās Valdītāja un Tiesneša vārdā. Ciema vecākā tolaik vairs nebija, viņš bija nomiris iepriekšējā ziemā, neilgi pēc savas meitas kāzām, tāpēc ar kareivjiem cieminieku vārdā runāja Rites tēvs. Viņš teica, ka Daligaras grāfiste viņiem nekad neko nav devusi un arī viņi grāfistei neko nav parādā. Vēl viņš piebilda, ka var, protams, pieprasīt nodevās kādu daļu no ļaužu labumiem, taču nedrīkst gribēt atņemt visu un prasīt vēl vairāk, nekā tiem jebkad piederējis. Tieši tad viens no kareivjiem, tāds liela auguma un iedomīga skata vīrs ar biezu bārdu, vērīgi nopētīja Rites tēvu un māti un pazina viņus: šie esot tie paši cilvēki, kas bijuši kopā ar elfu. Tie, kuri aizstāvējuši briesmīgo elfu, kurš bija postījis Daligaru pirms daudziem gadiem. Rite tam neticēja: nav iespējams, ka viņas vecāki būtu aizstāvējuši tik pretīgu radījumu, elfu. Tie noteikti bija apmelojumi.
T kā Trekns piens un krējums. Un Tīri izēsti Trauki.
E kā Eļļa, kurā var cept pankūkas un citus gardumus. Visvairāk gardumu Rite redzēja toreiz, kad precējās Sīlija, ciema vecākā meita. Sīlijai mugurā bija brīnumskaista balta kleita ar izšūtiem ziediem, plīvuriem, mežģīnēm un skaisti izlocītu S burtu uz ņiebura. Tais kāzās galdi vai lūza no ēdieniem, un Rite ēda tik daudz, ka viņai pat apsāpējās vēders un no trešā riekstu kūkas gabala vajadzēja atteikties. Tagad, neapēsto kūku atceroties, acīs saskrēja asaras.
Ja Rite nepazītu četrus sava vārda burtus un vēl to, kurš bija rotājis Sīlijas kleitu, šis būtu bijis parasts rīts, kuru mazliet neparastāku padarītu tikai Daligaras amatpersonas ierašanās. Amatpersonas rati atveda pārtiku un kārtējos jaunos un gaidītos iemītniekus viesmīlīgajam Bāreņu namam. Jaunie un gaidītie iemītnieki bija divi sīki, kalsni, gaišmataini puikas, — pilnīgi noteikti brāļi, abi atļekušām ausīm un vasarraibumainām sejām. Puikas tupēja ratos starp dažādiem saiņiem un podiem, no kuriem vislielākais bija iespaidīgu izmēru vecs un netīrs vara katls. Lai arī šis trauks bija vecs, tomēr caurs tas nebija un droši vien bija atsūtīts no Daligaras kā aizstājējs vēl vecākajam un neskaitāmas reizes labotajam un lodētājām katlam, kurā tika vārīta mūžīgā Bāreņu nama putra. Līdzās milzu katlam bija sakrauti lielāki un mazāki cieši aizvākoti grozi un kubli, un uz katra no tiem bija kāds uzraksts. Dragarna bija sajūsmā par savu lasītmāku un izmantoja katru iespēju ar to padižoties. Lai gan uzraksti patiešām bija noderīgi: nebūtu labi ielikt sieru tai pašā grozā, kurā iepriekšējā braucienā bijusi ieslodzīta dzīva zoss, jo, cik zināms, zosu mēsli un to smaka siera īpašības neuzlabo.
Pētot vezumu, Rites sirds piepeši nodrebēja. Uz vismazākā kubli ņa bija uzraksts, kurā atkārtojās pieci viņai pazīstamie burti un viens svešs.
Nevarēja būt nekādu šaubu. SVIESTS.
Sviests bija visgardākā un dārgākā no visām ēdamlietām: balts kā piens, zeltains kā gaisma, maigs kā glāsts. Piciņu sviesta mamma vienmēr pielika biezputrai svētku dienās.
Sviests nozīmēja sapni par sātu, pārpilnību, agrāko dzīvi. Sevišķi veiksmīga un bagāta gada beigās sviestu lika arī pie īpašajiem cepumiem, ko cepa tikai uz ziemas saulgriežiem, lai nosvinētu brīdi, pēc kura gaisma pamazām sāk atgriezties.
Rite nespēja iztēloties, kāds varētu būt sods par sviesta nozagšanu. Dragarna gan pratīs piemērotu sodu ne tikai izgudrot, bet arī izpildīt. Vai varbūt šāds pārkāpums pārsniegtu pat Dragarnas iztēles robežas? Varbūt cilvēks, kurš bargi soda pat tos, kas iemet mutē kādu nožēlojamu kazeni, nespēj iedomāties, ka viens no sīkajiem zaglēniem varētu uzdrošināties pastiept rokas pēc vislielākā dārguma, pēc visreibinošākās baudas — pēc sviesta.
