Lai nenosmērētu tērpa apakšmalu, Joršs to bija saņēmis uz augšu un pie vidukļa sasējis mezglā. Tik neērtas drēbes viņš vēl nekad nebija nēsājis. Pat drausmīgās, dzeltenās kaņepāju drānas, kādas ar likumu bija noteikts nēsāt visiem elfiem un kādas ari viņš pats bija valkājis bērnībā, — tās asās, raupjās un smagās lupatas tomēr bija ērtākas par šo plandošo baltā linaudekla mākoni. Katrā ziņā Joršs no visas sirds centās to nesaplēst un nenosmērēt, — viņš pat bija gulējis uz palodzes, iekārtojies zem vienas no nedaudzajām nesadrupušajām dzintara rūtīm. Un palodzi viņš pirms tam bija rūpīgi noslaucījis, izmantodams šai vajadzībai no žagatu astes spalvām meistarotu slotiņu, — neskaitāmas žagatas zem senajām velvēm jau bija iekārtojušās uz pastāvīgu dzīvi.
No rīta pamodies, Joršs alkatīgi kampa gaisu, — sirdi žņaudza mokošs nemiers, un visu nakti bija rādījušies šausmīgi murgi: viņš bija redzējis degošu ciemu un dzirdējis, kā tumsā veltīgi skan izmisīgi palīgā saucieni. Vajadzēja doties ceļā tūlīt pat, nevilcinoties ne mirkli. Viņa brīnišķīgais tērps nakts laikā gandrīz nebija notraipījies, — jā, varēja doties ceļā. Pūķi viņš sastapa ārpus alas un pavēstīja viņam par savu ciešo nodomu tūliņ doties meklēt sievieti un mednieku. Bet pēc tam — jau bez steigas un ar viņu abu palīdzību — varēs sameklēt sievu. Jā, viņš vēl ir jauns, tiesa, bet elfiem ir pieņemts pēc piemērotas līgavas sākt lūkoties jau ļoti agri, kaut arī līdz kāzām vēl jāgaida daudzus gadus. Un elfiem mūža laikā ir tikai viena mīlestība. Vienmēr tikai viena. Jo elfi uzskata, ka mīlestība ir kaut kas tik liels un skaists, ka tai jāveltī visa dzīve. Elfu vēsturē ļoti bieži ir bijuši gadījumi, kad bērns spēlējas ar rotaļlietu, kura bērnībā bijusi kopīga viņa vecākiem. Re, kaut vai viņa paša gaišzilais vilciņš: kad Jorša tētis vēl bija pavisam mazs, viņš to uzdāvināja Jorša mammai, un pēc tam tā kļuva par Jorša rotaļlietu.
Tomēr Joršu māca šaubas. Arī par savu tērpu. Viņš pat jautāja pūķim, vai viņa drānas ir piemērotas līgavas meklējumiem, un pūķis viņu mierināja, teikdams, ka ikviena sieviešu dzimuma būtne, kas viņu pieņems un pacietīs šādā ietērpā, noteikti būs īsts iecietības iemiesojums un brīva no nevajadzīgiem aizspriedumiem.
Tad pūķis nolaida skatienu un atsāka skrubināt cepta putna spārniņus.
— Ko tu dari? — elfs apjucis jautāja.
— Ēdu brokastis, — līksmi atbildēja pūķis. Un nodemonstrēja iespaidīgu izmēru pašdarinātu iesmu, uz kura vēl bija aplūkojams vismaz ducis ceptu putnu — žagatu, ūpju un medņu. — Arī es tev palīdzu nokārtot laulības dzīvi. Atbrīvoju no ķēzītājiem mājokli, kurā tu grasies ievest sievu. Puse darba jau būs padarīta, un tev atliks tikai izslaucīt mēslus.
Joršs skatījās uz viņu apstulbis, satriekts, šausmu pārņemts. Erbrovs bija aprijis žagatas! Un arī ūpjus! Brīnišķīgos šķietami lempīgos ūpjus ar līkajiem knābjiem un skaistās melnraibās žagatas! Jā, tās neciešami trokšņoja un baismīgi ķēzījās. Taisnība, taču tāpēc vien tās nebija pelnījušas nonākt pūķa rīklē.
— Kā tu varēji? — elfs aizlūstošā balsī jautāja.
— Ar rozmarīnu, — rāmi atbildēja pūķis. — Tepat blakus alas durvīm aug paliels krūms.
Pūķis nožāvājās un sāka tīrīt zobu spraugas, par bakstāmo izmantodams nograuztu medņa stilbakaulu.
— Labi, — viņš teica. — Kad dosimies ceļā?
— Mēs? — apjucis pārvaicāja Joršs.
— Mēs, — mierīgi apstiprināja pūķis.
To nu Joršs nebija gaidījis. Lai nu ko, tikai ne to! Viņš taču nevar doties uz cilvēku pasauli, ņemot sev līdzi pūķi. Kā gan tas iespējams? Erbrovs taču ir… — …Uzkrītošs, — viņš samulsis izstostīja. — Saproti, tu esi ļoti uzkrītošs. Ļoti skaists, neapšaubāmi skaists un, es pat teiktu, brīnišķīgs. Bet man cilvēku pasaulē jāizturas neuzkrītoši. Cilvēki pārbīsies pat tad, ja uzzinās, ka es esmu elfs. Kas gan notiks, ja viņi ieraudzīs pūķi?
Tomēr Joršs negribēja būt nepieklājīgs un pūķi aizvainot. Tāpēc viņš tam veltīja starojošu smaidu un teica: —Tu taču tagad proti lidot un vari doties… kā tu pats iepriekš izsacījies?… pētīt universu un ar savu klātbūtni uzlabot pasauli.
— Vienatnē pētīt universu nav pārāk jautri, — nesatricināmi atbildēja pūķis. — Mēs būsim piesardzīgi. Lidosim tikai naktīs, bet pa dienu es slēpšos aizās un meža biezokņos. Neuztraucies, neviens mani nepamanīs. Bet, ja pamanīs, mēs uzlidosim virs mākoņiem. Un vai tu esi aizmirsis, ka lavīnas ir aizbērušas gan kāpnes, gan seno ceļu? Mēs taču no augšas to redzējām. Un galu galā es esmu pūķis. Tici man, pūķa klātbūtne ievērojami samazinās to cilvēku skaitu, kas mēģinās tevi pakārt vai kā citādi nodarīt tev ļaunu.
Daligarā bija atrodams senais pareģojums, kas vēstīja par pēdējo elfu. Arī tāpēc Daligara būs laba vieta, no kuras sākt meklējumus.
