Pareģojums bija marmorā iekalts Jorša liktenis. Tis rādīja viņam ceļu. Ne tēva, ne mātes Joršam nebija. Visa viņa ģimene bi ja tikai zils koka vilciņš un atmiņas par vecomāti, kura teica, lai viņš iet prom un neatskatās. Taču sensenos laikos ir dzīvojis kāds, kurš jau zinājis par Joršu, nosapņojis viņu, meklēdams nākotnes zīmes tālu zvaigznāju riņķojumā.
Kāds senatnē bija iecirtis marmorā burtus un uzrakstījis, ka Joršs vienlaikus būs un nebūs pēdējais. Viņam būs sieva. Varbūt. Vismaz tā pareģojums bija saglabājies atmiņā. Par pirmajām rindām nebija šaubu:
Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzis loku,
pagātne un nākotne satiksies, un jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.
Šie vārdi viņu lēma lepnai vientulībai. Tāds bija viņa liktenis. Pēdējais ir pēdējais. Tas, kurš palicis vienīgais.
Taču pareģojuma turpinājums deva cerības.
Par turpinājumu Joršs nebija tik drošs. Iespējams, ka tur bija rakstīts, ka viņam jāapprec meitene, kurai ir rīta gaismas vārds un kura redz tumsā, meitene, kura ir…
…meita vīrietim un sievietei, kuri…
Kuri?… Ko?
Un vēl bija tā dīvainā drakonoloģijas rokasgrāmata, kurā bija rakstīts kaut kas par cilvēku un elfu pēcnācējiem, kuri sacerot pasakas par nozaudētām princesēm. Varbūt elfi un cilvēki patiešām var savienoties laulībā. Droši vien agrāk tā jau noticis ne reizi vien un tieši šādās ģimenēs dzimušie sacerēja mīlas romānus, kuri tik ļoti gāja pie sirds perējošiem pūķiem. Varbūt tas, ka viņš ir pēdējais elfs, nemaz nenozīmē to, ka viņam lemts mūžs vientulībā.
Varbūt viņam bija savs ceļš, kas neaprausies tumšā aizā.
Viņa ceļš ir iekalts Daligaras akmeņos.
Kādu bridi viņi abi ar pūķi apspriedās, uz kuru pusi jādodas, lai atrastu Daligaru. Gan Erbrova dzemdinātājs, gan dzemdinātāja dzemdinātājs šai pilsētā bija uzturējušies, taču perēšanas laikā pēcnācējam visos sīkumos tiek nodots vēsturiskais vēstījums un konkrēti fakti, taču orientēšanās māka un izpratne par virzieniem pazūd. Erbrovs spētu uzskaitīt visus akmeņkaļus, kas piedalījušies Daligaras nocietinājumu būvēšanā, viņš varētu nosaukt katra vārdu, palamu, tēva vārdu un bērnu skaitu, taču, kur atrodas pati Daligaras pilsēta, viņam nebija zināms. Joršam bija karte, taču tā bija pārlieku vienkāršota un drīzāk līdzinājās parastam zīmējumam: no kartes varēja izsecināt vienīgi to, ka Daligara atrodas dienvidos, bet ar šādām ziņām bija krietni par maz.
Beigu beigās viņi nolēma lidot virs upes, kura agrāk vai vēlāk viņus aizvadīs līdz pilsētai.
Upes ūdens vizuļoja mēness gaismā, un arī naktī tās vijumi pietiekami skaidri rādīja ceļu. Pamanījuši kādu cilvēku mājokli ar gaismu logos, viņi drošības pēc nolaidās zemāk un lidoja starp lapegļu galotnēm. Tumsa bija dažāda melnuma un biezuma: melnās debesis visapkārt un vēl melnākie meži zem viņiem, bet, kad viņi nolaidās lejā starp koku stumbriem, meža tumsa bija daudz tumšāka par debesīm, kur tomēr vizuļoja zvaigznes, bet vismelnākā bija zeme, pret kuras piķa tumšumu izcēlās sudraboti mirgojošie upes loki.
Ja Erbrovs lidoja augstu, viņiem nebija jāseko līdzi visām upes mestajām cilpām un ceļš kļuva daudz īsāks. Joršs atcerējās ilgo un nogurdinošo gājienu pretējā virzienā. Viņš gan nevarēja žēloties, ka ceļš bijis mokošs, jo Monsers viņu nesa rokās vienmēr, kad Joršs bija noguris. Taču ilgs šis gājiens bija nenoliedzami. Tagad viņi sasniedza Daligaru jau pirms rītausmas. Maigajā rīta gaismā upes ūdens laistījās zeltains, un tajā krita melnas ēnas no drūmajām, augstajām nocietinājumu sienām, kuru augšmalā cits pie cita gluži kā milzu dzeloņcūku adatas rēgojās asi piķi. Likās, pa šiem gadiem torņu, dzeguļu un šaujamlūku skaits tikai pieaudzis.
Erbrovs lēni noplanēja pļavā, kuru no visām pusēm ieslēpa kastaņu birze. Pareģojums bija meklējams pilsētas dienvidu daļā, turpretī vienīgā ieeja pilsētā — lielie vārti ar paceļamo tiltu — atradās ziemeļos. Plāns bija vienkāršs: pūķis paliks guļam zaļajā zālē, noslēpies ēnā, kur rīta nedrošajā gaismā nebūs pārlieku uzkrītošs, turpretī Joršs vispirms, nepievēršot sev uzmanību, paies garām sargiem, kas stāv pirms paceļamā tilta, pēc tam paies garām sargiem uz paceļamā tilta, tiks garām arī tiem, kas stāv sardzē aiz paceļamā tilta, tad iejuks pūlī un veiksmīgi izvairīsies arī no tiem kareivjiem, kuri patrulē ielās. Tā viņš aizies līdz pilsētas dienvidu mūriem, kas saglabājušies no senās Taisnīguma pils, un izlasīs pareģojumu.
