Savilcis vienaldzīgu seju, Joršs tuvojās paceļamajam tiltam. Ar vienu no sarežģītā, baltā tērpa plīvuriem viņš kā ar kapuci bija nosedzis galvu, apslēpdams smailās ausis un pārlieku gaišos matus. Sirds nevaldāmi sitās. Daudzus gadus viņš bija nodzīvojis bibliotēkā nesasniedzama kalna virsotnē, kur vienīgā sabiedrība viņam bija pūķis. Tagad milzīgais visapkārt redzamo cilvēku daudzums viņu satrauca. Satraukumam pievienojās bailes no vardarbības, cerības atrast sava likteņa zīmes, atmiņas par Monseru un Sajru, kā arī skumjas ilgas, ko šīs atmiņas allaž modināja. Viņš bija nonācis dažu soļu attālumā no vārtiem, kad ļaudis neizskaidrojamā veidā sazīmēja viņa citādību. Visi pārtrauca savu darāmo: tie, kas bija pļāpājuši, apklusa, tie, kas gāja pār tiltu, apstājās, kāpostu un ābolu pārdevēji pārstāja lielīt savu preci un pievērsa viņam pētī- gus skatienus. Taču vārdu elfs nekur nedzirdēja. Visi gluži vienkārši sāka nevaldāmi smieties. Nez no kurienes uzradās bariņš noskrandušu puišeļu un sava barveža — lielāka puikas ar neiedomājami atlekušām ausīm — pamudināti, sāka viņu mēdīt un apsaukāt. Puikas klaigāja visi reizē, un Joršam neizdevās neko saprast, taču viņš bija pārliecināts, ka arī tagad nav izskanējis elfa vārds. Kāpēc tad tie uzvedas tik dīvaini?
Daži raidīja pret viņu akmeņus, taču tie nesasniedza mērķi, — sakoncentrējies uz lidojuma trajektoriju, Joršs spēja novirzīt tos sāņus. Pirmajā mirklī viņu bija pārņēmušas bailes, taču drīz viņam spēle ar akmeņu atvairīšanu gandrīz vai iepatikās. Vienam no vārtu sargiem šīs izpriecas apnika, un viņš, skaļā balsī uzrēcis puikām, panāca, lai akmeņi vairs nelido un troksnis uz bridi pieklust. Tas bija gara auguma kalsns vīrs ar kuplu pelēcīgu bārdu. Viņš pavērsās pret Joršu un pamāja, dodams zīmi sekot. Droši vien sargs gribēja apspriesties ar kādu virsnieku. Paklausīgi sekodams sargam, Joršs iegāja pilsētā, un sarga klātbūtne viņu pasargāja no jauniem uzbrukumiem. Daudzus gadus viņš bija pavadījis bibliotēkā, un tagad Daligara viņam šķita milzīga. Tāpat kā bērnībā pilsēta viņu apreibināja. Te bija neskaitāmas lielas ēkas, senas kolonnas un arkas, kas, savienojoties un krustojoties, iezīmēja dīvainus rakstus pret debesīm. Daudzas no arkām bija apdrupušas, velves iebrukušas. Dažās no greznajām pilīm tagad bija nabagu patversmes un slimnīcas, bet lieveņu priekšā bija iekārtots tirgus, kur pie nožēlojamām letēm stāvēja rātnas pircēju rindas, lai iegādātos kādu ābolu vai kāpostu. Gaiss pilsētā bija smacējošs, — gar apdrupušajiem mūriem vijās ložņājošie jasmīni, kuru apdullinoši saldā smarža jaucās ar netīrības smakām. Joršs neizpratnē prātoja, kā gan iespējams, ka pašās rudens beigās jasmīni vēl ir pilnos ziedos.
Viņš atkal redzēja jau bērnībā skatīto bruģi, pasteļtoņos krāsotās ēku fasādes, smailos jumtus, zaļi un tumšsārti svītrainos slēģus. Taču tagad viss bija apdrupis un noplucis, un uz palodzēm vairs nemanīja ģerāniju podiņus. Viņi gāja garām strūklakai, ko rotāja pakaļkājās saslējies koka lācis, — skulptūrai vairs nebija galvas, bet reiz dzirkstošo strūklu vietā tagad suloja vien nelabi smakojoša čurksle. Viņi bija nonākuši pie milzīgas tēstu akmeņu un ķieģeļu sienas, kas bija noaugusi sīkām papardītēm un sārtiem ziediņiem. Tā bija Tiesneša pils, kurai līdzās atradās arī tiesas ēka, bet zem tās — cietums. Varbūt šī būs vispareizākā vieta, kur ievākt ziņas par Sajras un Monsera ģimeni.
Pils bija liela un slējās pār pilsētu. Tās pamatni veidoja asimetrisks daudzstūris, un, no malas raugoties, nebija iespējams noteikt, cik stūru ir ēkai. Torņu pilij nebija, — vienkārši viens gals bija daudz augstāks par otru, radot savādu nestabilitātes un nepastāvības iespaidu un liekot domāt, ka pils vēl nav līdz galam uzcelta vai arī jau sākusi brukt.
