Taisnību sakot, tieši viņa dubultnieks Kresks bija tas, kurš vienmēr pieņēma lēmumus, izdomāja, kas darāms, ķēra ēdamos zvērus, noteica, kā sadalāms zādzībās iegūtais, apkopa brūces un piesprieda sodus. Viņš, Morons, tikai allaž turējās blakus un visam piekrita — un arī tas bija svarīgs pienākums, un galu galā vagariem vienmēr jābūt diviem, tātad arī viņš, Morons, bija svarīgs un neaizstājams. Tik svarīgs un neaizstājams, ka Kresks viņu paturēja sev blakus arī tad, kad abi bija sastrīdējušies. Patiesībā strīdējies bija tikai Kresks. Tas notika tad, kad nomira Morona mazākais brālis: Kresks sadusmojās un teica, ka Moronam nevajadzējis pieļaut, ka brālis nomirst, ka vajadzējis dot viņam vairāk ēdamā, palīdzēt viņam, uzmanīt, lai viņš mazāk strādā, un visādi rūpēties. Kādas muļķības! Bāreņu namā galvenais likums bija tāds pats kā viņa dzimtajās mājās: katrs gādā par sevi, un dievi, ja tādi pastāv, gādā par visiem. Vai tad Morons bija vainīgs, ka viņa brālis bija mazs, dumjš un ļāva atņemt savu putras devu? Nebija aizliegts atņemt putru tiem, kas bija tādi muļķi, ka ļāva to darīt. Viņš, Morons, sīkaļam putni atņēma. Ar vecākā hrāļa tiesībām.
Taču vēlāk, lai atgūtu Kreska draudzību, viņš tam bija devies līdzi absurdajā ceļojumā, sekojot elfam. Morons neatkāpās no Kreska ne soli arī tad, kad Daligaras bruņinieki mirdzošās bruņās ielenca elfu, bet tas viņus atvairīja.
Nebija godīgi, ka tagad Kresks vienmēr turējās atsevišķi.
Pareizāk: nevis atsevišķi, bet vienmēr kopā ar Kalu. Vienmēr kopā ar elfu.
Viņš pat vairs negribēja, ka viņu sauc par Kresku. Viņš teica, ka šis vārds viņam atgādinot Bāreņu namu, — it kā tā būtu vieta, kuru labāk aizmirst. Dragarna apgalvoja — un viņai bija pilnīga taisnība —, ka bērni jāsauc īsos vārdos tāpat kā suņi. Tieši viņa puiku bija nosaukusi par Kresku, saīsinot īsto vārdu Kerens Askiols jeb Pakalnu Vanags, ko šīs skaņas nozīmēja valodā, kurā runāja ziemeļu purvāju ciltis un kura bija dzimtā arī Kreskam. Arī tā neciešamā Kala bija dzimusi tai pašā pusē — ziemeļu purvājos, un viņas pilnais vārds skanēja kā Kaijala Ara jeb Jauns Mēness. Droši vien tikai tāpēc, ka Kresks un Kala bija dzimuši tais pašos purvājos, viņi tagad turējās kopā, cita iemesla nevarēja būt, jo nebija taču iespējams, ka tik gudrs un saprātīgs puisis kā Kresks saskatījis kaut ko pievilcīgu tai mūždien ķiķinošajā muļķē.
Viņam, Moronam, gan vārdu neviens nebija saīsinājis. Tāds tas bija kopš dzimšanas. Labs vārds, kas pilnīgi neko nenozīmē un tikai noder pasaukšanai, ja kādam kaut ko ievajagas. Dragarnai tas bija pa prātam.
Arī Ritei bija līdzīgs vārds: tas neko nenozīmēja un bija ātri izrunājams.
Moronam vārdu bija izvēlējusies māte: viņa saviem bērniem par vārdu allaž izraudzījās tās skaņas, kas pirmās iešāvās prātā. Un Morons bija kļuvis par Moronu. Tas arī viss. Arī nosūtīšana uz Bāreņu namu nebija nekas īpašs, un mājās neviens par to daudz galvu nelauzīja: kādu dienu vecākiem šķita, ka bērnu ir par daudz, un tai reizē kā lieko aizsūtīja prom tieši Moronu.
Bija neizturami grūti paciest šķiršanos no drauga, no Kreska, no Kerena Askiola jeb Pakalnu Vanaga, kurš bija neglābjami pazudis, lai gan vienmēr atradās tepat, dažu soļu attālumā — vienmēr kopā ar elfu, kopā ar Kalu. Tas bija mokoši, daudz mokošāk par izsalkumu un atvadām no ilgi lolotā sapņa, ka reiz viņš varēs kļūt par dižkareivi. Domās viņš joprojām dzirdēja Kreska balsi, kas tagad viņu vairs neuzrunāja, un tā allaž uzplēsa sāpīgu brūci: arī Morons pats klusībā apzinājās, ka tikai kādreizējās draudzības dēļ viņa atmiņās Dragarnas tārpainā kukurūzas putra iegūst dievu ēdiena zeltaino nokrāsu.
Morons noraisīja no vidukļa neizsakāmi vērtīgo valga gabalu. Tā bija viņa makšķeraukla. Viņš piestiprināja auklas galā vienu no paceplīšu galvām un devās uz Muļķa Orka rifu jeb — kā to daži sauca — Pēdējā Orka rifu. Muļķa Orka rifs bija neliela klints, kura slējās līča vidū un kuras dīvainā forma atgādināja divas milzīgas pēdas. Sekls smilšains sēklis šo klinti savienoja ar zemesragu, kas līci ieskāva no ziemeļu puses. Tā bija lieliska vieta makšķerēšanai, jo jūraskarūsas te bija radušas peldēt garām no līča uz atklātiem ūdeņiem, taču peldētnepratējiem klints bija bīstama, jo paisuma laikā tā pilnībā pazuda zem ūdens, kas pat klints virsotnē bija dziļāks par pieauguša vīra augumu. Rifa nosaukums bija saistīts ar Srakiālu, teiksmainu personāžu, kas darbojās visos nostāstos un balādēs par orkiem, — tieši Srakiālam bija lemts kļūt par pēdējo orku, par to, kurš paliks vienīgais, kad cilvēku ciltij izdosies tos visus sakaut. Srakiāls iepriecināja klausītājus, jo katrā stāstā dabūja kāvienu, zaudēja visās cīņās un krita kaunā pēc visiem piedzīvojumiem, būdams apbrīnojams gan kā muļķības, gan kā nežēlības iemiesojums. Leģenda vēstīja, ka Srakiāls reiz uzrāpšoties uz šīs klints, lai notvertu pirmo austošās saules staru, ar kuru apžilbināt un padarīt aklus savus ienaidniekus, taču uz klints viņu pārsteigšot paisums, un viņš noslīkšot.
