Pēc tam bija sācies neprātīgais ceļojums, kurā elfs bija aizvilinājis gan viņus, Bāreņu nama iemītniekus, gan visas grāfistes ubagus un skrandaiņus. Visu ceļu Morons bija domājis, ka šis pasākums ir pēdīgā muļķība, taču arī tad nebija neviena, kam šīs domas uzticēt. Visi sekoja trakajam, bet tad, kad nogurumam un sāpošajām kājām būtu vajadzējis viņus apturēt, trakais sāka stāstīt pasakas, kas bija cita par citu nejēdzīgākas, un, tās klausoties, visi atguva drosmi un gāja tālāk. Arī ieraudzījuši sev priekšā Daligaras kavalēriju, viņi nenobijās. Trakais stāstīja kārtējo pasaciņu par žilbinošiem varoņiem, un šie skrandaiņi, kas visu mūžu to vien bija darījuši kā meklējuši kādu, kura priekšā līst uz vēdera, tagad visi pārvērtās par karotājiem un nolēma, ka vairs nevienam nepadošoties, — nevienam un nekad, pat ja viņus nogalināšot, pat ja iecelšot par dižkareivjiem. Beigās, ja vien pūķis nebūtu viņus izglābis, ļaudams nobendēt sevi, Daligaras kavalērija viņus visus patiešām būtu nogalinājusi. Visus: līdz pēdīgam utainajam nespējniekam, līdz pēdīgam kraupainajam bērnam.
Neiedomājami.
Un viņi nemaz nedusmojās uz to trīskārt nolādēto elfu, kurš viņus bija ievedis briesmās, kur uz spēles bija likta šo diedelnieku noskrandusī, utainā dzīvība. Kur nu — viņi visi bija varoņi!
Neiedomājami.
Beigu beigās viņi bija nonākuši šajā liedagā, it kā jūra būtu tā labākā vieta, kur nonākt: daudz zila ūdens, zaļas salas, zemesrags un kaijas. Labi, lai jau būtu: ūdens plašumi un kaijas Moronam neko nekaitēja, taču sīko skuķi viņš patiešām nevarēja ciest. Viņš neieredzēja ne acu galā to jaukteni puselfu, elfa meitu. Īstenībā viņa bija visparastākā knīpa, taču visi izturējās tā, it kā būtu nez kāda princese!
Kad viņam, Moronam, bērnībā piesitās drudzis, viņu tik un tā kopā ar pārējiem sūtīja meklēt ēdamo, bet, ja viņš nespēja noturēties kājās, māte viņam palīdzēja ar pamatīgām pļaukām. Turpretī no katra sīkās elfa knīpas šķaudiena tika iztaisīts vai pasaules gals. Tēvs šo caurām dienām staipīja pa rokām, it kā sīkaļa būtu piedzimusi kropla, — tak nē, kropla viņa nebija un lieliski varēja paiet pati. Viņu, Moronu, gan neviens nemūžam nebija auklējis pa rokām: viņš bija piedzimis kārtīgu ļaužu ģimenē. Kad pasaulē nāca kārtējais bērns, tas drīz vien sevi pieskatīja pats, bet, kad bērnu mājās bija par daudz, liekos aizveda uz Bāreņu namu, — arī Morons taču pats no laba prāta uz turieni nebija pārcēlies.
Viņš, Morons, visu mūžu bija kasījies ērču un odu kodienu dēļ, un nekāds ļaunums no tā nebija noticis — no tādiem niekiem neviens nemirst. Bet, kad ods pirmo reizi iedzēla viņas augstībai princesītei, elfs pa diedziņam vien izārdīja savu pēdējo apģērba gabalu, lai nopītu smalku tīklu, kam cauri netika neviens spārnainis. Smieklīgi! Nevienam bērnam tak vēl nav nācis par ļaunu daļu asiņu atdot odiem!
Sākumā, tikko ieradušies jūras piekrastē, viņi bija pieņēmuši likumus. No visām notikušajām nejēdzībām šī bija visnejēdzīgākā.
Katrs pateica kaut ko, kam bija jākļūst par šīs vietas likumu, jo likumi ir vajadzīgi katrā vietā.
Likumi, ko viņi izdomāja, bija cits par citu muļķīgāki: katrs var darīt, ko grib. Drīkst lasīt un rakstīt. Meitu var nosaukt pūķa vārdā. Ir atļauts staigāt apkārt pusplikiem, lai gan jebkur citur tādā skatā rādīties cilvēkos būtu aizliegts. Viņš, Morons, par laimi, neko daudz nebija mainījies, bet, piemēram, Rite gan bija pamatīgi izaugusi, un vecās drēbes viņai vairs nederēja. Viņas laulenis, godātais un cienītais elfs, vazājās apkārt puspliks ne jau tikai tāpēc, ka viņam bija piedzimusi meita: savas drēbes viņš bija atdevis arī sievai, un, lai to apģērbtu, patiešām vajadzēja daudz drānas. Rite, kura Bāreņu namā bija sīka, kaulaina knīpa — izspiedušies elkoņi un lieli priekšzobi, nekā vairāk! — tagad bija izaugusi par druknu meiču. Viņa caurām dienām ņēmās pa ūdeni un peldēja, tāpēc pleci viņai bija tik plati, ka, atgriežoties Daligarā, viņa pavisam viegli varētu dabūt darbu Valdītāja un Tiesneša akmeņlauztuvēs.
Likumu bija daudz, un tie visi bija dumji — tajos bija runa tikai par nevajadzīgām blēņām, bet nevienā nebija pateikts nekas svarīgs: piemēram, kā kļūt par dižkareivi. Kad tika dibināta pilsēta (vismaz tā teica pārējie, kuri savu nožēlojamo būdu puduri no tiesas uzskatīja par pilsētu), katrs bija ierosinājis kādu likumu, un viņš, Morons, bija pateicis, ka nav aizliegts būt elfam, — to viņš bija teicis tīšām, lai pārējiem ļautu saprast, ka, pieņemdami savus stulbos likumus, viņi aizmirsuši noteikt, ka elfi nedrīkst uzturēties kopā ar īstiem cilvēkiem. Taču pārējie nesaprata, un kopš tā brīža šajā jukušo ciemā valdīja arī likums, ka nevienam nav aizliegts būt elfam.
Pilnīgs ārprāts. Un neviena, kam to pateikt. Pat ar Kresku nevar aprunāties. Pat ar viņu ne. Neiedomājami.
Agrāk viņi abi — Kresks un Morons — bija bijuši kā viens vesels. Pat viņu vārdi bija saplūduši kopā: Kresksunmorons. Vismaz tā visi vienmēr teica, jo kur bija viens, tur noteikti bija arī otrs.
