— Jā, puff. Mums jāelpo.
Joršs viņai ļāva atgriezties zem ūdens. Palaikam viņš to satvēra un uznesa virspusē, likdams ieelpot, līdz pārliecinājās, ka Erbrova ir sapratusi, kas un kā darāms.
Kad viņa iekrita jura, ūdens iekļuva viņai deguna un mute un aizcirta elpu. Viņa redzēja tikai ēnas. Viss bija auksts. Viņa jau gribēja raudāt. Bet tad tētis viņu satvēra un elpa atgriezās, aukstums pazuda, un viņas acis atkal redzēja tā, kā vienmēr: viņa atkal varēja saskatīt ikvienu sava tērpa pavedienu. Ūdenī naida vīra naids bija izšķīdis un aizskalojies prom. Jūra bija tai pašā krāsā kā viņas acis, un jūra vairs nevarēja viņu nogalināt. Kamēr jūra viņu sargāja, naida vīra skatiens nevarēja viņai pieskarties, kaut arī naida vīrs stāvēja tepat netālu. Tētis to nesaprata, jo naids, ko naida vīrs izjuta pret tēti, bija mazs, bet tētis liels; un naids ir kā vējš: tas īsti nespēj sakustināt lielos cilvēkus, bet bērnus gan vajag paņemt rokās, jo stiprā vējā tie nespēj noturēties kājās. Erbrova vairs nebija neapbruņota. Naida vīrs neprata peldēt, un viņa tagad varēja no tā aizbēgt turp, kur viņš nevarēja ne sekot, ne ieskatīties.
Erbrovai izdevās tētim pateikt, ka viņa vēl grib palikt jūrā, un, par laimi, tētis saprata un atļāva. Viņš tai izskaidroja, kā jāelpo, it kā Erbrova to jau nebūtu apjēguši pati. Vēl kādu brīdi tētis kopā ar viņu spēlēja spēlīti ar ieniršanu, izniršanu un elpošanu, līdz beidzot ļāva viņai peldēt pēc sirds patikas. Tagad viņa varēja bēgt — ātri, ātri, tālu, tālu, projām no naida vīra un viņa acīm.
Jūra bija milzīga, tikpat skaista kā pasaule ārpus tās, taču pavisam citāda. Turklāt te, jūrā, Erbrova mācēja lidot. Viņa iepleta rokas un laidās cauri sāļajam ūdenim, kas viņu gan vieglītēm balstīja, gan vieglītēm apskāva.
Viņa sastapa bariņu sīku zivtiņu, kuru sāni laistījās tik koši zili, ka šķita, tās izstaro gaismu.
Viņa atrada klints sienu, kas bija noaugusi savādām puķēm, kuras bija dzeltenas kā rietoša saule. Tās nebija tādas kā zemes puķes, kuras allaž bija nekustīgas: šīs sveicināja garām peldošo Erbrovu svinīgi un pieklājīgi un aizvēra savas ziedlapas, gluži kā sakļaujot pirkstus dūrē.
Viņa atrada pļavu, kur auga tik gara zāle, kādu viņa vēl nemūžam nebija redzējusi, bet virs pļavas ganījās pulks zivju ar zaļām un zeltainām, saulē zaigojošām svēdrām pār muguru.
Viņa peldēja zem mēļiem kokiem, kurn zari pletās kā vēdekļi, un pāri baltiem krūmiem, kas arī bija pilni sīkiem ziediņiem, kuri sveicienam sakļāva un atkal atvēra savas ziedlapas.
Visbeidzot viņa nonāca pie zaļas salas, kur bija milzums mazu putniņu un to ligzdu, taču uz šīs salas viņa atrada arī ļaunu neradījumu, kas aprija tīrās domas.
«. •
Mazulīte negribēja palikt viņam rokās. Viņa gribēja atgriezties ūdenī un rotājāties tur. Veikla kā zivtiņa viņa izslīdēja no Jorša tvēriena un atkal ienira. Viņa lidoja cauri ūdenim ieplestām rokām, līdzīgi kā lido paceplīši un kaijas, un drīz vien iemanījās pārvietoties, kustinot kopā sakļautas kājas, tāpat kā darīja Joršs. Erbrova bija tikpat ātra kā viņš. Joršs ļāva, lai viņa papeld dziļāk un spēlējas ar baru sīku, nesen izšķīlušos sardīņu, kuru sāni laistījās koši zili un atstaroja gaismu. Kad zilās zivtiņas bija apnikušas, Erbrova devās tālāk, un Joršs viņai sekoja. Erbrova smējās un nekādi nedevās rokā. Viņa bija tik maza, ka pavisam viegli izpeldēja caur šauru akmens arku, bet Joršs tai cauri netika un bija spiests griezties atpakaļ un peldēt apkārt lielai klintij, un, kad viņš beidzot sasniedza arkas otm pusi, mazulīte jau bija tālu prom posidoniju pļavā. Garās ūdenszāles slinki šūpojās, un vietām starp tām slējās klints bluķi, lieli kā mājas. Ejas starp klintīm kļuva arvien šaurākas, tās arvien vairāk noēnoja balti un mēļi milzīgu gorgoniju vēdekļi, kas sasmalcināja gaismu mežģīņu rakstos un pavērās, Erbrovai tuvojoties, kamēr mazie polipi strauji sakļāva savus taustekļus dūrītēs. Gluži kā siena Joršam ceļu aizšķērsoja zeltaino jūraskarūsu un anšovu bars, to sudraba un tērauda mirdzums uz mirkli paslēpa skatienam Erbrovu. Kad vispēdīgi izdevās meitu panākt, Joršs to iznesa virspusē, lai brīdis, kad steigšus vajadzēs ievilkt plaušās gaisu, nepienāktu, kad viņi abi būs tālu viens no otra. Mazulīte vēl pakavējās seklumā, kur uzmanīgi nopētīja nelielu langustu, un beidzot izbrida krastā.
— Ņamma? — viņa ieinteresēti prasīja Joršam, rādot langustiņu un joprojām turēdama rokā savu lelli.
— Nezinu gan, — šaubīdamies atteica tēvs. — Nedomāju vis. Šim radījumam ir pārāk dīvaina forma.
Joršs paraudzījās apkārt. Viņi bija izpeldējuši Vāceles krastā — Vācele bija lielākā no salām, kas rindojās šaurumā starp līci un atklātiem jūras plašumiem.
