Nevarēja noliegt, ka viņi vairs nebija skrandaiņi, — lai varētu saukties par skrandaini, vajadzēja būt vismaz kādu skrandu īpašniekam. Astoņu gadu laikā viņu skrandas bija nodilušas un sairušas. To driskas bija palikušas kazenāju ērkšķotajos zaros. Pa diegam vien tās bija izārdītas, lai pagatavotu makšķeru auklas vai tīklus, kuriem bija visai attāla līdzība ar īstiem zvejas rīkiem.
Rezultāts bija brīvi ļaudis, kas savu likteni tur paši savās rokās, — vienīgā nelaime, ka tikpat braši tie rokās nevar paņemt savas bikses vai kreklu. Plika brīvība tevi nesilda, kad zēģelē ziemeļu vējš, bet pār jūru balti birdinās sniegs. Visi, kam bija piedzimuši bērni — gan Solārs, gan elfs, kura sīkaļa bija piedzimusi pirms nepilniem diviem gadiem, gan pārējie —, staigāja puskaili gan ziemu, gan vasaru, jo savās lupatās bija saģērbuši bērnus. Joršam, dižajam karavadonim, visu cilvēku un elfu cilšu mantiniekam un nezin kādu vēl titulu nesējam vienīgais apģērba gabals bija ap gurniem aptīta lupata. Meitenēm kājas bija kailas līdz pat ceļiem, bet rokas nepiesegtas visā garumā, — un tas nu nemaz nebija piedienīgi. Ja Dragarna dabūtu redzēt šīs bezkauņas, tām tiktu pamatīgs pēriens. Tas būtu jautri. Bet vispār visā šai padarīšanā visjautrākais bija tas, ka visi šejienieši cits citu uzrunāja kā nez kādus augstmaņus un lielus kungus: jo izbadušāki un nosalušāki viņi bija, jo cildenāk un smalkāk mnāja. Tiešām smieklīgi. Mans godātais kungs, kā sokas jūsu utainā dzīve? Kundze, sakiet, lūdzama, par kādiem ēdieniem sapņojot, jūs mirstat badu šodien? Cienītais, vai tārpi jums ir vairumā un vai varat šo karalisko cienastu atvēlēt arī man? Morons pats elfam bija prasījis, kāpēc viņš gluži kā ķēniņa bērnus uzrunā visus salašņas, ubagus un kalpus, un elfs viņam bija atbildējis, ka tā visātrāk un visvienkāršāk visiem varot likt saprast, ka ikviens ir tikpat cienījams un godājams kā ķēniņš, — ļaudis lielākoties bija raduši diženumu un cieņu saistīt ar grezniem tērpiem, apaviem un zeltu, bet, tā kā zelta un apavu te nebija nemaz, bet tērpu gaužām maz, tad lepnumu un cieņu vajadzēja atgādināt, piesaucot ikvienā teikumā. Vēl elfs bija piebildis, ka vārdiem tāpat kā žēlsirdībai nav cenas, taču tie — tāpat kā žēlsirdība — esot vislielākā vērtība. Tas, kurš piedzimis par elfu, droši vien šādus izteikumus var saprast, taču Morons bija cilvēks, nevis elfs, tāpēc joprojām neizpratnē lauzīja galvu.
Morons mēģināja atcerēties laikus, kad ēšana bija ierasta lieta. Šīs atmiņas pazuda starp citām tikpat tālām un miglainām, — starp atmiņām par laiku, kad vēl nebija uzradies Nolādētais elfs ar savu mirdzošo zobenu un vienlīdz spoži mirdzošo muļķību, kuras dēļ tas viņus visus atvilka līdz šai trīskārt nolādētajai piekrastei, kur varēja pārtikt no rīta rasas, zaļas zāles, aļģēm, sāļa ūdens, koku mizām un paretam tikt arī pie kāda gabaliņa iepuvušas zivs. Ja Morons iemācītos peldēt, viņš tiktu arī pie smilšu gliemenēm, krabjiem un mīdijām; ja viņš iemācītos rāpties klintīs, tad varētu ēst arī miršu medu, ko savos stropos savāca savvaļas bites; taču dižkareivji ar tādām lietām nenodarbojas, dižkareivji nerāpjas klintīs un nepeld, jo viņi taču nav ne vāveres, ne zivis. Tad jau labāk pārtikt no rīta rasas un koku mizām! Turklāt Morons nebija pārlieci' nāts, vai tad, ja viņam kāds to iemācītu, viņš prastu peldēt pietiekami veikli un rāpties klintīs tik augstu, lai sasniegtu bišu mājokļus, — kur nu vēl darīt to tik lēni un klusi, kā rādīja elfs, jo citādi stropu aplaupītājs pārvērtās par smeldzošu un uzpampušu dzēlumu kamolu. Moronam nekad īsti labi nebija padevusies kaut kā jauna mācīšanās. Un dižkareivim neko tādu nemaz arī nevajadzēja prast! Tas bija darbs, tātad dižkareivja necienīga nodarbošanās.
Daudz labas barības varētu sagādāt piekrastes dīķos, kur pa dubļiem bradāja gārņi un dzēses, gatavi pārtapt cepešos, kas tiešām būtu šāda nosaukuma vērti. Vajadzētu tikai Cilpu un pusi zivs ēsmai, taču dīķos medīt nedrīkstēja: tas bija aizliegts. Pirmajā gadā, ieradušies piekrastē, viņi bija medījuši gārņus un dzēses pēc sirds patikas — tās bija īstas dzīres, kurām drīz pienāca gals, jo visi gārņi un visas dzēses bija apēstas. Kopš daži putni bija atgriezušies, tos medīt bija aizliegts — bija jānogaida, līdz tie atkal savairosies pietiekamā skaitā. Pa gārnim vai dzēsei notvert drīkstēja vienīgi ārkārtas gadījumos: ja vajadzēja pabarot slimnieku vai nesen dzemdējušu sievieti. Kaijas gan drīkstēja ķert visi — to liedagā bija, cik uziet, bet diemžēl šos putnus bija neiespējami dabūt rokā. Cilpās kaijas nekad nesapinās un lidoja pārāk ātri, lai tās varētu notriekt ar akmeņiem. Tās varētu nošaut ar lingu vai loku, taču šos ieročus lietot Morons neprata.
