Agrāk viņš ēda. Citi gan ne — citi vairāk ēdamā dabūja tagad, ne jau ļoti daudz, tomēr vairāk nekā Morons, — to vajadzēja atzīt. Kad viņi neēda, viņi runāja kā elfi, un arī šīs smalkās runas itin kā mazināja izsalkumu un piepildīja vēderus. Veicas gan šiem ļautiņiem: viņi ir pietiekami stulbi, lai justos laimīgi un skaļi gavilētu, plikām pakaļām tupēdami jūras krastā, ko šausta visi vēji, izņemot vienu. Elfs viņiem bija iemācījis peldēt — visiem, tikai Moronam ne; un tie, kuri no ūdens nebaidījās, no rītiem varēja lasīt smilšu gliemenes, pa dienu — mīdijas un šķīvīšus, bet pēcpusdienās — krabjus, un kopumā dienas guvums nebija nemaz tik slikts. Elfs viņiem bija iemācījis arī šaut ar loku, un kaijas bija gardas. Moronam lokšaušana nepadevās, bet peldēt mācīties viņš atteicās.
Tā bija tāda elfu padarīšana. Karavīram nav jāprot peldēt — kur nu vēl dižkareivim! Un arī lasīt un rakstīt tam nav jāprot. Kad šejienieši nepeldēja, viņi lasīja. Kārtējā elfu un citu muļķu izklaide! Viņi rakstīja smiltīs vārdus un pēc tam lasīja. Neko tik stulbu nedarītu pat apdzērusies kaija, kas visu dienu mērcējusies alū. Taču arī vārdu rakstīšana smiltīs un dižošanās ar savu lasītprasmi bija labāka par neizturamajiem stāstiem. Vakaros, ja laiks bija jauks, visi kopā sasēdās ap ugunskuriem liedagā un stāstīja stāstus par cilvēkiem, kas nekad šai pasaulē nav dzīvojuši, — tie nemaz nevarētu dzīvot, jo šajos stāstos bija apkopotas vienas vienīgas neticamas nejēdzības. Morons no tiem stāstiem neko nevarēja saprast. Bet vēl ļaunāk bija tad, kad viņi neko nestāstīja, bet paši izlikās par ķēniņiem un princesēm. Viens tēloja ķēniņu, otrs princesi, un stāsts ritinājās uz priekšu pats. Viņi to sauca par teātri. Vienreiz šie visi apraudājās, jo Kala tēloja mirušu princesi. Neiedomājami. Dižkareivji vakaros dzer alu — lūk, tā ir vīriešu cienīga nodarbošanās —, nevis stāsta nesakarīgas muļķības, no kurām neko nevar saprast. Toties citi bija sajūsmā un apraudāja mirušo princesi Kalu. Jā, dažiem patiešām veicas, ja neizmērojamu muļķību var uzskatīt par veiksmi.
Jāatzīst, ka pārējie diez ko daudz neēda tais laikos, kad dzīvoja Bāreņu namā, kur Dragarnas kundze, Bāreņu nama īstenā saimniece, uzmanīja, lai ēdiena nekad nebūtu par daudz, jo bērniem, kas ēd līdz sātam, samaitājas raksturs. Patiesību sakot, pārējie Bāreņu namā ēda pavisam maz, nesalīdzināmi mazāk nekā šeit, kur varēja salasīt visus tos krabjus un gliemenes. Bāreņu namā labi ēda tikai viņi divi — Kresks un Morons, viņi bija barveži, Bāreņu nama vagari, kam pienācās vairāk ēdamā. Piemēram, kukurūzas putru bija pieņemts sadalīt dažāda lieluma porcijās, turklāt putras dalīšana bija viņu abu pienākums. Tieši viņiem abiem pienācās atliekas no Bāreņu nama Godāto Aizbildņu, Dragarnas kundzes un Strumača kunga galda tais reizēs, kad tiem pēc maltītes kaut kas palika pāri, — īpaši bieži jau tas negadījās, jo Strumacis bija kā nepiepildāma, caura muca, tomēr reizēm šis tas atlēca.
Un vēl — daudz svarīgāka par kukurūzas putru bija cerība. Agrāk vai vēlāk viņi abi ar Kresku kļūs par kareivjiem, kam pienāksies četri kausiņi putras katru dienu un gabals cūkgaļas divreiz mēnesī. Un tad atnāks diena, kad viņi abi uzdienēsies līdz dižkareivja pakāpei, — bet dižkareivjiem pienācās pieci kausiņi putras katru dienu, gabals cūkgaļas divreiz nedēļā un pinte alus ziemas saulgriežos un jaunā mēness svētkos. Domājot par alu, Moronam acis sariesās nostalģijas asaras. Tolaik, kad viņš kā bārenis dzīvoja Bāreņu namā, alus viņam, protams, nepienācās, un to nebūtu vajadzējis aiztikt, taču dzēriens bieži palika Strumača un Dragarnas glāžu dibenā, un tad bija lieli prieki.
Vienmēr jau tik labi negāja. Sākumā bija smagi, vēl smagāk nekā mājās, kur arī neviens jokus nedzina. Sākumā ilgu laiku viņam tika vienīgi krunkaini ābolīši un tārpaina kukurūzas putra, kas allaž sadalīta nevienādās devās, turklāt lielākās devas sev iedalīja citi. Arī sitieni bija sadalīti nevienādās devās, bet tieši pretēji nekā ēdamais: tie, kas Bāreņu namā bija ieradušies pēdējie un kam tika mazāk putras, saņēma vairāk belzienu. Bet arī tad Morons nebija zaudējis dūšu. Vajadzēja turēties pretī. Arī tas, kurš neko neprata, neko nemācēja pateikt un bija niecīgāks par niecību, — arī tas, ja vien neizlaida garu jau mazotnē, izauga lielāks. Un tas, kurš izauga lielāks, varēja pacīnīties par vagara vietu, pēcāk kļūt par kareivi un beigu beigās cerēt uz visaugstāko laimi: dižkareivja pakāpi.
Tai dienā, kad kopā ar savu draugu pūķi bija uzradies elfs, visi līdz sātam bija saēdušies Dragarnas un Strumača vistas un dzēruši alu pēc sirds patikas, taču arī todien Morons domāja, ka būtu pagalam muļķīgi iet projām, pamest drošo un zināmo, lai dotos nezin kur, — žēl gan, ka nebija neviena, kuram šīs domas uzticēt. Pat draugs un dubultnieks Kresks, ar kuru agrāk viņi bija kā viens vesels, tagad bija viņu pametis, sapinies ar to cimperlīgo Kalu, kāri tvēra katru elfa teikto vārdu un ticēja visām viņa muļķībām. Neiedomājami.
