Reiz mamma Erbrovai bija parādījusi briesmīgu radījumu, resnu tārpu, kas dzīvoja dīķos pie ūdenskrituma un ko sauca par dēli. Mamma teica, ka dēles mēģina piesūkties citiem pie miesas, bet piesūkušās izzīž visu, ko vien var.
Šis putns, ko tētis sauca par Fēniksu, bija tāda kā milzīga dēle, un tas neapstāsies, iekams nebūs iznīcinājis visu, kas nonācis tā acu priekšā. Un tagad briesmoņa acu priekšā bija viņa un tētis.
Visļaunākais bija tas, ka putns prata runāt.
Erbrova negribēja teikt, ka viņi šo putnu varētu apēst, — viņa teica, ka vista aprīs viņus. Ne jau viņu ķermeņus — visu to, kas bija iekšienē.
Ļaunā vista aprīs prieku.
Tā aprīs mīlestību.
Tā liks strīdēties un domāt sliktas domas. Un, pat visus sanaidojusi un piepildījusi sliktām domām, šī ļaunā vista nekļūs mazāk nīgra un mazāk nelaimīga.
Vienīgais glābiņš bija steigties projām. Atstāt vistu tepat un bēgt projām, cik ātri vien iespējams.
Tā bija laba doma. Bēgt, glābties. Taču agrāk vai vēlāk šai milzu vistai uzdurtos kāds cits, un vista savu atradēju iznīcinātu — varbūt tāpēc tētis joprojām te kavējās un nesteidzās projām.
Joršs nosprieda, ka mazulīte droši vien ir briesmīgi izsalkusi: viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka Erbrova var būt tik nepieklājīga, lai neteiktu nežēlīga, ka spēj atklāti paust vēlēšanos apēst ar valodu apveltītu būtni, kaut arī tai piemīt vistas veidols.
— Kungs, — viņš teica, — man trūkst vārdu. Biju pārliecināts, ka jūsu suga jau ir iznīkusi, un šīs domas man sagādāja vislielākos sirdēstus. Taču tagad ar prieku atklāju, ka esat dzīvs…
— Nerunājiet tādas ģeķības, neldzīgais jaunekli. Otrpus bezgalīgajai jūrai mājo neskaitāmi lepni un spēcīgi fēniksi, tur to ir pulku pulkiem. Taisnība gan, plašā un dziļā okeāna šaipusē esmu palicis vienīgais, jo te ar mums cīnījās ļaunprātīgie pūķi. Dažus no mums tie pat aprija ar rozmarīnu.
— Man likās, ar lauru lapām, — nomurmināja Joršs, bet, par laimi, viļņu šalkoņa aizsedza viņa teikto.
— Cip cip ņamma? — ietiepīgi atkārtoja Erbrova.
— Ko jautāja tas bērns? — aizkaitināti noprasīja Fēnikss, veltīdams Erbrovai nicinošu skatienu.
— Viņa jautāja, vai jūs esat vista, — lakoniski atbildēja Joršs.
— Kungs, kā jūs varat pieļaut tik barbariskas nipjības?!
— Atvainojiet, godātais, un neņemiet ļaunā, taču man šie vārdi nešķiet nemaz tik aizvainojoši. Mana meita vēl ir pavisam maza, un tās prāts darbojas, izmantojot līdzības. Kad viņa sastop kādu jaunu jēdzienu vai priekšmetu, viņa to sasaista ar jau zināmajiem, līdzīgajiem. Viņa pazīst vistas, bet nepazīst jūs, tāpēc mēģina jūs iekļaut…
Fēnikss neļāva viņam pabeigt.
— Vai es varētu uzzināt, jaunais un ne īpaši pieklājīgais kungs, — tas īgni un augstprātīgi vaicāja, — kādā vārdā pieņemts jūs uzrunāt?
— Jorškrunskvarkljolnerstrinks, — atbildēja Joršs, atteikdamies no mēģinājuma jelko paskaidrot, un viegli palocījās. —Jūsu rīcībā, — viņš piebilda, gribēdams iepazīšanos noslēgt pietiekami bruņnieciski.
— Ak tā? — novilka Fēnikss. — Tiešām? Ļoti interesanti. Tātad pēdējais un visvarenākais no elfu cilts. Vai jūsu vārds būtu uzskatāms par nejēdzīgu pārpratumu, kas jums ielikts, tikai tukši kavējot laiku, vai arī patiesi jau iepriekš bijis nolemts, ka jums jākļūst par pēdējo Savā ciltī un jābūt apveltītam ar lielākām spējām?
— Mans vārds nav nejaušs.
— Pēdējais, — nepielūdzami atkārtoja Fēnikss, kura balss skanēja arvien asāk un nicīgāk. — Droši vien ir ļoti apkaunqjoši būt pēdējam ciltī, kas nav spējusi novērst pat savu iznīcību. Nožēlojami un nepatīkami. Starp citu, ja jau jūs esat pēdējais, kā jums var būt meita? Jūs taču nebūsiet sajaucies ar… atvainojiet, es savā majestātiskajā diženumā un bezgalīgajā cēlumā negribu būt rupjš, tāpēc pat neuzdrošinos izrunāt šo nešķīsto vārdu… tomēr vai tikai neesat sajaucies ar cilvēkiem? Pat iedomājoties vien kaut ko tik pretīgu, man sažņaudzas visas iekšas…
— Kungs, — atbildēja Joršs, cik vien spēdams pieklājīgi, — man bija tas gods izraudzīties par līgavu tik brīnišķīgu būtni, ka nav pat iedomājama iespēja atrast kādu labāku; šī pārliecība piepilda mani ar bezgalīgu prieku līdz pašiem manas būtnes dziļumiem, tā mani priecē ikkatru brīdi — pat šajos mifkļos, kurus esmu veltījis, lai iepazītu jūs un kurus noteikti neatcerēšos kā jaukākos savā mūžā. Vairs nekad neuzdrošinieties ne manā klātbūtnē, ne arī man nedzirdot izrādīt necieņu manai laulātajai draudzenei vai manai meitai. Bet, ja runājam par dažādu cilšu izdzīvošanu, kungs, man jāaizrāda, ka nezinu, kas notiek plašā un dziļā okeāna viņā pusē, taču — atvainojiet manu atklātību, — šeit fēniksu patiešām vairs nav īpaši daudz.
Tā nebija veiksmīga runa. Pēc šiem vārdiem Fēnikss ņēmās vaimanāt un ķērkt tik griezīgi un juceklīgi, ka salīdzinājumā ar šīm skaņām pat tā sauktā sveicinājuma dziesma, ko viņi bija dzirdējuši pirms brīža, šķita cēla un daiļskanīga.
