Viņš vēlreiz krasta apveidos sameklēja Erbrova, sava brāļa, saulē aizmigušā pūķa, apveidus: galva bija ziemeļu, bet aste — dienvidu zemesrags, rumpi veidoja zaļās klintis un kalni, kas pacēlās kumpā stāvumā, bet tur, kur aizmidzis pūķis mēdz sakļaut spārnus, putoja ūdenskritums.
— Erbrov! — viņš aizkustināts noteica.
Domādama, ka tēvs uzrunājis viņu, meitene apmeta rokas Joršam ap kaklu un piespieda galvu pie pleca, bet jau pēc mirkļa sģlka spirināt kājeles, prasīdama, lai viņu nolaiž zemē. Joršs noskūpstīja meitas matus un palaida viņu savā vaļā. Te nekādas briesmas nevarēja draudēt: salas virspuse bija stingra un gluda klints. Viņiem tuvojoties, spārnos pacēlās simtiem putnu, piepildot debesis baltiem virpuļiem. Putni ligzdoja turpat uz akmeņiem, olas un mazuļi gulēja ligzdās pavisam neaizsargāti, un Joršs secināja, ka uz šīs salas nev nekādu plēsīgu zvēru — ne grauzēju, ne čūsku.
— Neaiztiec ligzdas un olas, — Joršs piekodināja Erbrovai, kura raudzījās kā apburta. — Un mazuļus arī ne!
— Nē aua cip cip, — apstiprināja meitene.
Joršs pagriezās uz ziemeļiem, kur iepriekš, šķiet, bija samanījis krūmu aizsegtas alas, kad viņu atpakaļ aicināja Erbrovas balss.
— Cip cip ņamma aua, — viņa pārliecināti apgalvoja.
— Slima vista? — izbrīnīts tulkoja Joršs. — Tu nepārskatījies?
— Cip cip ņamma aua, — atkārtoja mazā.
Un norādīja uz nelielu grotu nedaudz zemāk nogāzē. To aizsedza plūškoka zari, un tajā gulēja kaut kas liels un balts. Joršs piegāja tuvāk: tā nenoliedzami bija vislielākā vista, kādu viņš jebkad bija redzējis, — ne mazāka par prāvu suni. Vistas spalvas bija baltas ar brīnišķīgām zilganām un sudrabainām nokrāsām, kas pat alas puskrēslā zaigoja un priecēja acis līdzīgi kā mēness, kas izlīdis no mākoņu aizsega, vai ziemas saules atspīdumi jūras ūdeņos. Par spīti zaigajām spalvām putns izskatījās slims un nomocīts. Varbūt to vienkārši bija nobiedējusi viņu ierašanās: Joršs un Erbrova noteikti bija pirmie, kas spēra kāju uz šīs salas kopš neatminamiem laikiem. Putns sabozās un uzsāka griezīgas, spalgas, nīgras un grūtsirdīgas žēlabas, kas spētu salauzt sirdi pat akmenim.
— Cip cip ņamma? — jautāja Erbrova.
— Nezinu, — nočukstēja Joršs. — Neesmu pārliecināts, vai tā ir vista. Viņa ir pārāk liela, turklāt vistas negaudo. Un arī tās spalvas… Varbūt viņa kauc tāpēc, ka ir ievainota. Varbūt viņu var izārstēt.
— Ņamma! — pārliecināti teica Erbrova. — Ņamma! — viņa atkārtoja.
Joršs nesaprata, vai mazulīte ir izsalkusi vai varbūt grib apēst vist-
veidīgo radījumu, jo nespēj paciest tā gaudulīgo, spalgo balsi.
— Ko jūs uzdrošināties, nelaimīgie? — noprasīja vista, un nu tās ķērcienos ieskanējās griezīgi dusmu toņi.
— Tā nav vista, vistas neprot runāt, — nešaubīgi paziņoja Joršs.
— Nē cip cip ņamma? — pārvaicāja Erbrova, vīlusies un gandrīz vai izmisusi.
— Jūs gaužaties, jo esat ievainota vai slima? — līdzjūtīgi jautāja Joršs. — Jūsu raudas ir sirdi plosošas. Sakiet — ko es varētu darīt, lai sniegtu jums atvieglojumu…
— Godātais kungs, — nešpetni atteica radījums, kura balss tagad bija zaudējusi žēlabaino pieskaņu, saglabājot tikai niknumu un griezīgumu, — manas dziesmas ir uzskatāmas par vienām no visizsmalcinātākajām skaņām, ko var dzirdēt zem šīs pasaules debesīm, pašās debesīs un visas pasaules dievu mājokļos.
— Piedodiet, mēs negribējām jūs aizvainot, — nomurmināja Joršs.
— Un kā jūs uzdrīkstaties iztraucēt manu mieru, uzrazdamies te kā nelūgti viesi, nelūgti un negribēti, rupji, prasti un neaudzināti. Es jūs uzņēmu ar savu dailīgo dziesmu, taču jūs atbildējāt ar aizvainojošu rupjību! Manai skaņajai balsij ir veltītas veselas poēmas! Ak vai, cik zemu ir kritusi pasaule! Cik drūma ir šī diena, cik skumja un sērīga, un man, nelaimīgam trimdiniekam, kas ieslodzīts šai mežonīgajā un neviesmīlīgajā krastā, nav pat spoguļa, tāpēc nevaru zināt, kā izskatās manas spalvas un vai tās vēl mirdz žilbā sudrabā! Ak, kāda nelaime, cik skumjš liktenis! Cik smagi manu prātu nomāc šīs bažas! Kur nu bažas, visīstākās šausmas! Kur nu šausmas, visīstākās šaušalas! Jo varbūt manas spalvas jau izkrīt, un es to neredzu! Nav man nekādas iespējas uzlūkot sevi un pārliecināties, par ko vērtusies mana daile…
Joršs klausījās apjucis un aizkustināts. Viņu atrastais putns, bez šaubām, bija fenikss — tātad nebija taisnība, ka pūķi esot tos visus iznīdējuši.
— Tas ir fēnikss, — aizkustināts teica Joršs. — Sena un vērtīga būtne! Fenikss!
— Ņamma! — spītīgi atkārtoja Erbrova.
Neviens nekad neko nesaprata.
Bija dienas, kad neko nesaprata pat viņas tētis!
Viņa negribēja teikt, ka šī ir slima vista, viņa gribēja teikt, ka šī ir vista, kas dara ļaunu.
Ne tā kā naida vīrs, kurš uzmeta savu skatienu glužijcā no tumsas un aukstuma novītu cilpu. •
Sī vista visu atņēma. Nolaupīja prieku, vēlēšanos smieties. Tā visu padarīja netīru.
