Joršs tikko bija atklājis kārtējo gudrību, kas nebija izlasāma ne pergamenta rituļos, ne grāmatās: straumes visur nav vienādas, tās var būt ļoti spēcīgas pie pašas ūdens virsmas, bet pazust pavisam jau dažu pēdu dziļumā. Droši vien tie, kas rakstīja par jūru ģeogrāfiju, paši nekad nebija traukušies pakaļ zivju bariem pāri posidoniju pļavām, un šie rakstītāji pat nenojauta, ko zaudējuši.
Sala bija zaļa, viscaur noaugusi irbulenēm un miršu krūmiem. Tā pacēlās virs jūras kā paliela kaupre ar plakanu virsotni, un tieši tāpēG bija iesaukta par Vāceli. Šoreiz Joršs nosprieda salu izpētīt kā pienākas, lai Erbrova pirms tālā atpakaļceļa pagūtu atpūsties un sasildīties.
Viņš paņēma meitu rokās un devās ceļā. Kāpšanai augšup viņš izvēlējās paugura austrumu nogāzi, kas šķita mazāk stāva nekā pārējās, un drīz vien sasniedza gludo, plakano virsotni. Nonācis augšā, viņš pagriezās un uzlūkoja Erbrova līci. Joršam aizrāvās elpa: raugoties iztālēm, no jūras, krasta līnija patiesi izskatījās kā milzīgs aizmidzis pūķis. Viņš saskatīja arī mājeles, kas bija izvietojušās starp liedagu un zemesragu, un atpazina savējo. Mājas viņi bija cēluši, izmantojot akmeņus un klinšu bluķus, viļņu izskalotus un ūdeņu nopulētus baļķus, vēja nogāztus kokus un arī stumbrus, kas bija nocirsti ar vienīgo cirvi, kas viņu kopienai piederēja. Rezultāts bija nelīdzenas, toties biezas un izturīgas sienas, greizas durvis bez eņģēm, kas visai aptuveni iegūla ailās, toties bija izrotātas ar sarežģītiem gliemežvāku, krāsainu akmentiņu, čiekuru zvīņu un jūrasežu adatu rakstiem. Gaiši pelēcīgās un iesārtās ēkas izcēlās starp priedēm un irbulenēm noaugušo zemesragu košo zaļumu un jūras žilbinošo zilumu. Katras mājas pašā vidū bija pavards, no kura dūmi cēlās augšup un plūda ārā pa caurumu jumtos, kas bija darināti no māliem un meldriem. Sārtā saistviela bija iegūta abos zemesragos, kas norobežoja līci gan no ziemeļiem, gan no dienvidrietumiem, bet meldri auga ap iesāļajiem dīķiem, kuru bija visai daudz abpus staignājiem un dumbrieniem, kādos Dogona, novēlusies pa stāvo ūdenskrituma sienu, pārvērta savus krastus un jūras malu ap grīvu. Pat raugoties no šīs tālās salas, varēja saskatīt lielos baltos gārņus un cekulotās pelēkās dzēses, kas seklajos ūdeņos ķerstīja vardes. Licis bija tik pārbagāts, auglīgs, dāsns un visdažādākās barības pārpilns, ka te bija izdevies izdzīvot pat viņiem — nožēlojamam bēgļu un skrandaiņu pulkam, kur slimnieku, gaudenu nespējnieku un mazu bērnu bija četrreiz vairāk par spēcīgiem pieaugušajiem un kam vienīgā kopīgā bagātība bija divi kapļi un viens cirvis. Patiesībā viņiem ne tikai bija izdevies palikt dzīviem, bet pat dzīvot visai pārticīgi.
Lai arī Joršs par to aizdomājās bieži, viņam joprojām nebija izdevies tikt skaidrībā, kāpēc šī vieta pirms viņu ierašanās bijusi neapdzīvota. Veselais saprāts, kā arī vēstures grāmatas senajā bibliotēkā, kur Joršs bija aizvadījis trīspadsmit savas dzīves gadus, par šo jautājumu izteicās visnotaļ kategoriski: vietas, kurās nav dzīvu būtņu, ir vai nu liesas, tukšas un neviesmīlīgas kā skorpiona vēders, vai arī tās apdraud kādas nopietnas briesmas, kuru dēļ attiecīgajā vietā ir neiespējami piekopt sarežģīto izdzīvošanas mākslu. Tāds bija senās Jernišas liktenis: šai mītiskajā zemē dzīvoja grifi, kurus patrieca himēru iebrukums, savukārt himēras tika iznīcinātas nežēlīgā karā ar harpijām, kuras visbeidzot gāja bojā leģendārā sausuma periodā, kas iestājās otrās rūnu dinastijas laikos. Kad sausums beidzās, Jernišu pārpludināja lietavas, kas gāzās no debesīm četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, līdz pēdējam neapspalvotajam cālim noslīcinot pēdējās harpijas, kuras bija izdzīvojušas sausumā. Lietavu ūdeņi noskrēja, un šai novadā apmetās dažas klejotāju ciltis, kas nodibināja karavānu dzinēju pilsētu, kur namu vietā slējās teltis vēja un saules krāsās un kuru sauca par Lakilu, kas vietējā valodā nozīmēja Veiksmīgā.
— Man šķiet aizdomīgi, ka pirms mūsu ierašanās šī vieta nebija apdzīvota. Kaut nu te neslēptos nekādas briesmas.
— Aua.
— Pareizi, briesmas ir tas, kas var sagādāt sāpes. Bet varbūt nevajag raizēties, jo visu šo gadu laikā te nav manīts nekas bīstamāks par vētrām un negaisu.
Joršs palika raugāmies uz piekrasti. Ziemeļpusē lielo līci norobežoja zemākais Arstridas zemesrags, turpretī dienvidu zemesragu veidoja augstas, stāvas un nepieejamas klintis, kuras pašā tālākajā galā, kas aizliecās uz rietumpusi, slējās galvu reibinošos augstumos, un tur pašā virsotnē mitinājās prāva jūras ērgļu kolonija. Tie bija spēcīgi un lepni putni, kas metās viļņos un iznira no tiem, satvēruši asajos nagos milzīgas zivis; skatiens putniem bija tik ciešs un caururbjošs, kādu Joršs neatcerējās redzējis nevienai citai dzīvai radībai.
