Joršs bija apjucis. Ne jau pirmoreiz viņš atklāja būtiskas nesaskaņas starp īstenību un grāmatās rakstīto. It visur viņš bija lasījis par fēniksu zaigojošo skaistumu, par to gudrību, par brīnišķīgajām dziesmām, par spēcīgajiem spārniem. Erbrovs savā diženumā par fēniksiem gan bija izteicies kā par dumjām vistām — un tagad diemžēl vajadzēja atzīt, ka pūķa apraksts atbilst īstenībai. Reizēm Joršam šķita, ka grāmatās sarakstīta ne tikai visa patiesība, bet arī visi patiesības pretstati: kādā senā pergamentā viņš bija atradis ķēniņa Ardvina aprakstu (pastāvēja leģenda, ka šo manuskriptu rakstījusi paša sira Ardvina roka), un tur bija teikts, ka viņš bijis septiņas pēdas garš un drukns gluži kā orks; bet kādā citā izdomājumu grāmatā Joršs bija redzējis melnbalti svītrainus ēzeļus un arī smieklīgu dzeltenbrūni plankumainu govi ar kārnām kājām un neiedomājami garu kaklu.
— Labi, mans kungs, atvainojiet, ka jūs tik nepatīkami iztraucējām. Mums bija liels gods ar jums iepazīties…
— Cip cip ņamma, — drūmi nočukstēja Erbrova.
— Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties, — pacietīgi atkārtoja Joršs, uzmetis bargu skatienu meitai, — bet tagad mēs no jums atvadāmies, lai jūs vēl ilgāk neapgrūtinātu ar savu sabiedrību…
— Kungs! — iesaucās Fēnikss. — Mani ir sastindzinājis pārliecīgs izbrīns, mani pārsteidz un sāpina jūsu neizprotamā izturēšanās, kurā nespēju saskatīt pat visniecīgāko pieklājības atblāzmu. Es nesaprotu, kā gan jūs, būdams tik pārsteidzoši rupjš un neiejūtīgs, uzdrošināties apgalvot, ka esat piederīgs elfu ciltij!
— Kungs, — atbildēja Joršs, — man nav saprotams, kāpēc jūs mūsu aiziešanu uzskatāt par nepieklājību. Mums radās iespaids, ka esam jūs iztraucējuši, tāpēc nedomājam, ka jums vajadzēs apraudāt šķiršanos no mums…
— Es nespēju noticēt, ka jūs esat gatavi iet prom, pamezdami mani šeit lepnā vientulībā, rūgtā ieslodzījumā, skumjā trimdā uz šīs dievu un cilvēku aizmirstās klints. Pamest mani par spīti manam godājamam vecumam…
— Kungs, — vēlreiz pacietīgi atbildēja Joršs, — jūs likāt saprast, cik nepatīkams ir mūsu iebrukums, tāpēc mēs laupīsim sev iespēju vēl ilgāk tīksmināties par jūsu apspalvojumu un atgriezīsimies savā liedagā.
— Kungs, kā gan jūs spējat būt tik ļauns, ka sagrozīti atkārtojat vārdus, kurus izrunāju brīdī, kad mani bija pārņēmušas lielas sāpes un izmisums, ko turklāt izraisījāt tieši jūs, — nepiekāpīgi iebilda Fēnikss, kura balss skanēja vēl skaudrāk nekā iepriekš.
— Patiešām ļauns, — apstiprināja Joršs. — Neciešams un ļauns. Neuzdrošinos noliegt jūsu apgalvojumus. Nav šaubu, ka atbrīvošanās no mūsu klātbūtnes jūs iepriecinās, tāpēc mēs dodamies prom. Godātais kungs… — zemu paklanoties, atvadījās Joršs, paņēma rokās savu meitu un pagriezās uz promiešanu.
Prātā pazibēja ātras pārdomas par to, ka neviena ar dzīvību un spriestspēju apveltīta būtne nekad nedrīkst gozēties pārliecībā par nemainīgi drošām patiesībām. Pavadījis trīspadsmit gadu perējoša pūķa sabiedrībā, Joršs bija stingri pārliecināts, ka var sevi uzskatīt par īstu pacietības iemiesojumu. Tāpat viņš bija stingri pārliecināts, ka perējošs pūķis uzskatāms par nepārspējamu ļaundabīgas muļķības, žēlabaina nīgruma un nožēlojamas augstprātības iemiesojumu. Taču arī īsa pazīšanās ar Fēniksu bija pierādījusi, ka gan Joršs, gan pūķis šais jomās uzskatāmi tikai par diletantiem.
Atkal atskanēja putna griezīgais ķerkstiens.
— Kungs, es nesaprotu, ko jūs vēlaties, —Joršs beidzot teica, baidīdamies, ka ir visu sapratis jau šīs sarunas pašā sākumā.
— Kungs, — pikti atcirta Fēnikss, — piesaucu dievus par lieciniekiem tam, ka manas domas par jūsu prāta spējām nav necik augstas, tomēr pat jums vajadzētu saprast, ka nevēlos arī nākamos gadsimtus pavadīt uz šīs klints. Tāpēc esiet nu tik laipns un izgudrojiet kādu paņēmienu, lai mana mirdzošā, taču trauslā persona varētu pamest šo nepiemēroto mājvietu, neciešot nekādu kaitējumu.
— Jūs gribat, lai ņemam jūs līdzi? Bet, kungs, šī brīnišķīgā sala ir jūsu mājas, jūsu pārvaldītā karaļvalsts! Es atsakos vest jūs projām no šīs jaukās vietas, kur jūsu mirdzošā, taču trauslā persona var mājot droši pasargāta un neaizvainota. Ņemot jūs līdzi, mēs jums uzspiestu savu netīkamo klātbūtni, nemaz nerunājot par pārējiem cilvēku cilts pārstāvjiem, ar kuriem kopā rit mūsu dzīve. Ticiet man, tie ir vēl negantāki par mums, vēl nepieklājīgāki un īgnāki. Zinot, ka mēs abi — es un mana meita — salīdzinoši esam apveltīti ar vispieklājīgākajām manierēm, jūs varat iztēloties, kādi ir pārējie. Palieciet šeit. Mēs neesam jūsu sabiedrības cienīgi.
— Nē cip cip ņamma, — izmisusi teica Erbrova. — Cip cip ņamma mums aua.
— Ko tur murmina tas radījums, ko atļaušos nosaukt par bērnu?
Atkal aizritēja vairākas sekundes, iekams Joršs spēja atbildēt. Tikko bija sabrukusi vēl viena svēta pārliecība: visu mūžu viņš bija cieši ticējis, ka nekad negribēs nevienu iepļaukāt.
