— Manuprāt nav īpaši gudri vienā vārdā saukt pūķi, pareizāk, divus pūķus, ciemu, meiteni un jūras līci, jo tā taču nekad nevar saprast, par ko vai kuru ir runa, — Fēnikss teica. — Pie tik nejēdzīgas izvēles jūs nonācāt pēc ilgām pārdomām vai arī tas notika nejauši? Un es nemaz neizteikšos, cik atbaidoša man šķiet šāda pārmērīgas cieņas izrādīšana fēniksu iznīcinātājam.
— Godātais, — saniknota iesaucās Rite, — pūķim, kurš nesa Erbrova vārdu, es būšu mūžīgi pateicīga. Ja viņš nebūtu upurējies, mēs visi vairs nebūtu starp dzīvajiem; pūķa tēls divus gadus mierināja mani vissāpīgākajā vientulībā, un es rūgti apraudāju viņa nāvi. Taču es nemūžam nebūtu domājusi, ka pēc viņa klātbūtnes kādreiz ilgošos vēl stiprāk nekā visu šo laiku. Jāsaka, kopš jūs, godātais, izkāpāt šajā piekrastē, manas ilgas pēc pūķa pieaug ar katru stundu. Un es atļaušos jums arī atgādināt, ka ne es, ne mana meita nepiederam pie elfu cilts. Mums nesagādātu nekādas grūtības apēst jebkuru būtni, ko ērti var izcept uz uguns, un jūs noteikti esat ērti izcepams.
Fēnikss nezaudēja savaldību.
— Kundze, — tas atbildēja ledainā balsī, — es neatmetu iespēju, ka vienatnē jūs spētu īstenot savus atbaidošos plānus, taču esmu pārliecināts, ka jūsu vīrs neko tamlīdzīgu nepieļautu.
Ritei aizcirtās elpa. Tā bija pilnīga patiesība. Nē, tās bija pilnīgas blēņas: arī vienatnē viņa nemūžam pat domās neuzdrošinātos nogalināt un apēst saprātīgu, runājošu būtni. Fēniksa vārdi uzsvēra atšķirību, kas vienmēr pastāvējusi un pastāvēs starp Riti un Joršu, pareizāk, šie vārdi padarīja to vēl dziļāku, bezdibenīgi dziļu. Turklāt šos vārdus bija izprovocējusi viņa pati — viņa pati bija panākusi, lai Fēnikss to pasaka.
Vēl rāmāk nekā Fēnikss uz notiekošo reaģēja Joršs.
— Kungs, — viņš mierīgi atbildēja putnam, — jūsu teiktais atbilst patiesībai. Runājot mana sieva lietoja hiperbolu, retorisku figūru, kas izpaužas kā tēlains un iespaidīgs pārspīlējums. Mana sieva jūs nemūžam neēstu, taču es uzskatu par saprotamiem viņas draudus, jo jau iepriekš ir pierādīts, ka ar šo paņēmienu iespējams jūs apklusināt, un jums "būtu jāzina, ka jūsu runas ir netīkamas. Tā kā draudi jūs apēst ir kļuvuši lieki un neiedarbīgi, es piedraudēšu jums nopietnāk un ticamāk: ja jūs vēl kādu reizi uzdrīkstēsieties izrādīt necieņu manai ģimenei, es jūs uzsēdināšu uz tā paša plosta un nogādāšu atpakaļ Vāceles salā, kur varēsiet palikt līdz sava mūža galam, lai gan baidos, ka jūsu mūžs ir bezgalīgs, — katrā zix;iā tur jūs paliksiet līdz mana mūža galam, un esmu pārliecināts, ka tās dienas, ko aizvadīšu, pasargāts no jūsu sabiedrības, būs daudz patīkamākas.
Rites bažas pagaisa vienā mirklī. Viņa sev jautāja, kā gan vispār iedomājusies tik ļoti pārdzīvot šī muļķīgā radījuma muļķīgos izteikumus: tagad viss atkal šķita pavisam vienkāršs.
Fēnikss neklusēja, tas no jauna uzsāka maigi žēlīgās, izmisīgās raudas. Griezīgā pieskaņa bija nozudusi. Liegā un sērīgā balsī, spalvām mirdzot arvien košāk, putns piesauca savas mūžsenās skumjas, bezgalīgo vientulību, bezdibenīgo izmisumu, kādā aizrit dzīve, kurā gadsimtiem ilgi nepazib pat vissīkākā mierinājuma dzirksts. Arī šoreiz sapulcējās ciema ļaudis. Taču salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi Rite saņēma mazāk pārmetumu par savu cieto dabu. Kala un Kerens Askiols neatnāca. Rūpes par Fēniksu tika atvēlētas Solāra ģimenei. Viņš gan nebija diez ko pārliecināts, kad piedāvājās ņemt putnu pie sevis, — katrā ziņā jau pēc īsa laiciņa viņš atgriezās kopā ar sievu un lūdzās, lai Joršs un Rite ņem atpakaļ to nešķīsto radījumu un piedod viņiem.
— Fēniksa raudāšana izraisa lielu līdzjūtību, — sprieda Joršs, — bet droši vien klusās, maigās raudas viņu pašu ļoti nogurdina. Viņš nekad nespēj tā dziedāt ilgi. Pavisam drīz viņš atsāk ķērkt un visus apvainot, tāpēc neviens viņu paciest nevar. Turklāt pirmajā reizē klausītājus pārņem neizmērojamas skumjas un līdzcietība, bet ar katni reizi šis iespaids mazinās.
— Viņš ir dumjš un ar visu neapmierināts radījums, bet baidos, ka tieši mums nāksies par viņu rūpēties, — atbildēja Rite; savā ziņā viņus abus pārējie uzskatīja par ciema vecākajiem. — Tagad, kad zinām, kādi ir Fēniksa ieroči, viņš taču mums nevarēs nodarīt neko ļaunu.
Saule pakāpās augstāk, migla izklīda, gaiss pamazām iesila. Saltajam rītam sekoja dzidra un rāma diena. Liedagu bija pārplūdinājusi gaismS. Vieglas brīzes nesti, debesīs plivinājās sīki mākonīši. Tālu aiz mākoņiem mēness ceturksnis ietiepīgi spīdināja savu niecīgo gaišumu arī dienas laikā. Kaijas laidelējās lēni un slinki, un to klaigas pildīja gaisu.
Pēcpusdienā starp bēguma atsegtajiem rifiem netālu no krasta Joršam un Ritei izdevās novērt milzīgu krabi ar garām spīlēm. Tas patiešām bija neredzēti liels milzenis. Rite aiznesa to mājās un sāka tīrīt: notvert medījumu un pārvērst to par ēdienu bija patīkami. Gandrīz nekas cits Riti tā neiepriecināja kā skats, kad viņas bērns iekodās kārtīgā kumosā.
