— Tevi grauzīs tārpi, — viņa vēl izstostīja. Asaras, kas plūda pār viņas vaigiem, pamazām izsusēja, tāpat kā vasaras negaisa lietus lāses kļūst arvien retākas, kad apvāršņa melnums pāršķeļas un atgriežas zilgme.
— Bet, mana kundze, — iebilda Joršs, pūlēdamies likt viņai saprast, cik viss ir loģisks un pamatots. Viņš arī noplātīja rokas, lai teiktajam būtu lielāks iespaids. — Neskaitāmi tārpi kļuva par barību tām paipalām un fazāniem, ar kuriem tevi bērnībā baroja tavs tēvs. Tagad negaisi drupina piekrasti, un reizē ar zemēm jūrā krīt treknas sliekas, ko aprij zivis, kuras pēc tam remdē mūsu izsalkumu. Būtu ārkārtīgi nepieklājīgi neko nedot tārpiem pretī!
Kaut arī asaras vēl nebija nožuvušas, Rite nespēja apvaldīt skaļus smieklus. Erbrova laimīga plaukšķināja rokas.
Vienlaikus raudādama un smiedamās, Rite uzlūkoja savu vīru.
Viņš vairs nebija nemirstīgs.
Viņi nomirs abi kopā. Pavisam veci. Turēdami viens otru aiz rokas.
— Zini… — viņa ierunājās. Tas bija grūtāk, nekā viņa bija domājusi: viņa bija gaidījusi pārāk ilgi, un ar katru aizejošo dienu bija arvien mulsinošāk atzīties, ka viņa ir gaidījusi tik ilgi. — Zini, mans vārds…
Viņa nepaguva pabeigt. Viņu pārtrauca Erbrovas kliedziens.
Rite un Joršs reizē pavērsa skatienus turp, kurp norādīja šausmu pārņemtā meitene.
Fēnikss dega. Tā bija liesmu eksplozija, ugunis plaiksnīja pret tumšo apvārsni, gaisma zaigoja neaprakstāmā skaistumā, zilas liesmas mijās ar zeltainām un sudrabotām.
Liesmas plātījās gandrīz pusi nakts. Ziemeļu vējš, kas brāzās pār liedagu, nespēja tās nodzēst, — un šķita, tas tikai uzpūš ugunis vēl augstākas, vēl spēcīgākas un brīnišķīgākas.
Krāsu ņirba cēlās augšup vizoša un brīnišķīga, atspoguļojoties viļņos, taču degošas miesas smārds, kuru vējš izplatīja pa visu ciemu, bija drausmīgs.
Daudzi ciema ļaudis atsteidzās šurp, un visi pūlējās ugunis nodzēst gan ar jūras ūdeni, gan ar savām nedaudzajām drānām, taču liesmas nebija valdāmas. Bērni, arī Erbrova, pārbijušies raudāja.
Rite bija satriekta, redzot savu meitu visdziļāko šausmu pārņemtu, taču to nekādi nevarēja dabūt projām no ugunīm — viņa izmisīgi ķērās pie visa, kas gadījās tuvumā, lai tikai varētu palikt. Riti plosīja arī vainas apziņa un dusmas uz šo muļķīgo putnu, kas tā vai citādi joprojām viņus visus dancināja pēc sava prāta.
Vismazāk satraucās Joršs, kas nepaguris apgalvoja, ka regulāra pašsadedzināšanās sārtā esot dabisks fēniksu paradums, taču laiks ritēja, liesmas nedzisa, un arī viņa pārliecība pamazām sāka svārstīties.
Beidzot, kad mēness jau bija norietējis, zilās un sudrabainās liesmas nodzisa, un atkal parādījās Fēnikss. Tā gaišzilās un sudrabainās spalvas bija papildinājis varavīkšņains un zeltains mirdzums. Arī Fēniksa apveidi bija mainījušies, taču ne uz labāko pusi. Smieklīgi strupie spārni, kas jau iepriekš bija pārāk mazi, lai spētu putnu noturēt lidojumā, nu bija sarāvušies vēl niecīgāki. Kakls bija izstiepies garāks, knābis kļuvis līkāks, bet pauris palicis gandrīz bez spalvām: līdzība ar vistu bija gājusi mazumā, toties bija vairojusies tuvība fantastiskam maitasputnam, kura spalvas mirdz rītausmas un jūras nokrāsās.
Beidzot Erbrova un pārējie bērni nomierinājās. Visi pamazām izklīda un likās gulēt.
Rite, pārskaitusies un sašutusi kā nekad agrāk, zaudējusi pat pēdējās savaldības kripatas, paņēmusi Erbrovu rokās, nostājās pretī Fēniksam.
— Pamēģini tikai vēlreiz saraudināt manu meitu, un es tev apgriezīšu kaklu, — viņa drūmi piedraudēja.
Tad pagriezās un gāja likt bērnu gulēt. Sārtā droši vien bija sadegusi gan Fēniksa atmiņa, gan pēdējās pieklājības paliekas, jo putns vēl griezīgākā un ķērcīgākā balsī nekā iepriekš paziņoja, ka nezinot, kas esot šis atbaidošais sievišķis. Viņš, Fēnikss, visas radības vainagojums un pasaules lepnums, netaisoties paciest, ka prasta cilvēku dzimuma sieviete viņam draudēšot sava nožēlojamā knauķa dēļ…
Rite jau bija tālu; atbildēja Joršs.
— Godātais, — viņš rāmi teica, — apsolu jums, ka nākamreiz, kad uzdrošināsieties nosaukt manu meitu par nožēlojamu knauķi, jūs nonāksiet uz iesma, pārkaisīts ar rozmarīnu un garšas uzlabošanai piepildīts ar sauju pīniju riekstiņu.
— Pārkaisīts ar rozmarīnu un pildīts ar pīniju riekstiņiem?
— Merlangi tā garšo ļoti labi, — nesatricināmā mierā noteica Joršs. — Manas zināšanas kulinārijas mākslā ir visai ierobežotas, un merlangi ir zivis, tomēr man šķiet, ka šī recepte labi derētu arī jums.
— Kungs, — atguvis elpu, izdvesa Fēnikss, — es jūs redzu pirmo reizi mūžā, taču man šķiet, ka jūs neapšaubāmi esat elfs!
— Es esmu elfs.
— Elfi nedrīkst ēst neko, kas apveltīts ar spriestspēju.
— Tieši tā, tāpēc, apēdot kādu, kurš manu meitu nosaucis par nožēlojamu knauķi, es šo likumu nemaz nepārkāptu, — atbildēja Joršs un, atvadām noteicis: — Ar labu nakti, godātais kungs! — un viegli paklanījies, devās pie miera arī pats.
Sākumā Erbrovai šķita, kas viss atkal ir labi.
