No katra sārta Fēnikss iznira ar aizvien košākām un mirdzošākām spalvām, un attiecīgi bija pieaugusi arī viņa augstprātība. Putna atmiņas bija arvien juceklīgākas. Priekšpēdējā reizē tas vairs neatcerējās, kas ir elfi. Pēc pēdējās dedzināšanās viņš nezināja arī to, kas ir fēniksi. Viņš neklusēja ne vienu pašu brīdi. Runasplūdi sastāvēja no nebeidzamiem paša skaistuma slavinājumiem un bažām, ka to varētu mazināt laiks vai — ak sargiet, dievi! — izbalināt vecums. Ja kāds pieļāva kļūdu un mēģināja putnu mierināt, ka spalvu košums nav zudis un spārni joprojām mirdz zeltā un sudrabā, tad Fēniksa prasības pēc šādiem apstiprinājumiem kļuva vēl biežākas, paģērošākas un griezīgākas, bet viņa smacējošās bailes no skaistuma zaudēšanas tik un tā neviens nespēja mazināt. Putna apnicīgā ķerkstēšana bija neizturama, varbūt arī tāpēc Rite jutās pārguruši.
Beidzot Rite pieņēma lēmumu: viņa bija gandrīz pārliecināta, ka šī būs viltus trauksme, tomēr, lai arī cik neticami būtu tumšo vīziju brīdinājumi, viņa nedrīkstēja vilcināties vēl ilgāk. Viņa vairs nebija tai vecumā, lai varētu atļauties untumus un koķetu noslēpumainību. Taču bija ļoti mulsinoši atklāt patiesību Joršam — bēgšanas laikā-yiņa to ne reizi nebija mierinājusi, stāstot par vīzijās saredzēto nākotni, lai gan Joršu smacēja bailes, briesmīgas nojausmas, ka viņiem nekāda nākotne nemaz netiks atvēlēta.
Tagad vajadzēs atzīties, ka viņa nav uzticējusies viņam, nav uzticējusies viņa mīlestībai; taču Rite zināja, ka viņš nedusmosies — ne tikai nedusmosies, bet mīlēs viņu tikpat stipri un varbūt pat vēl stiprāk.
Rite sev jautāja, kā gan spējusi vilcināties tik ilgi, kā bija varējusi liegt Joršam drošu pārliecību, ka visi pareģojumi ir piepildījušies.
Joršs bija kopā ar Jastrinu — abi sēdēja uz resnas, vēja noliektas priedes stumbra. Erbrova rotaļājās turpat blakus. Viņai garām pagāja Morons, salīcis un īgns, nesdams savas atbaidošās lamatas, kurās bija radis ķert paceplīšus, un Rite, kā allaž viņu redzot, nepatikā sarāvās, — taču, kā bija teikts Pilsētas Dibināšanas likumos, te bija Brīvo Cilvēku zeme un no tās nedrīkstēja padzīt nevienu tikai tāpēc, ka šis cilvēks kādam šķiet briesmīgs vai atbaidošs, — tādam nedrīkstēja arī darīt pāri. Spriežot pēc žestiem, Joršs patlaban stāstīja par sira Ardvina cīņu ar orkiem. Arī Erbrovai stāsts droši vien šķita interesants, jo brīdī, kad tuvojās Morona ēna, meitene pārtrauca rotaļāties un skriešiem metās pie tēva, lai tas viņu paņemtu klēpī. Morons devās tālāk uz vienu no zemesragiem, pa ceļam vēl uzmetis neslēpta nicinājuma pilnu skatienu Jastrinam, kurš to nemaz nemanīja, jo aizgrābti un vērīgi klausījās Jorša stāstītajā. Jastrinam kājas bija tievākas un vārgākas nekā citiem, un tās bieži sāpēja. Joršs viņam bija izgudrojis oficiālā Rakstveža amatu, bet, tā kā pergamenta nebija, Jastrinam tika arī oficiālā Atmiņas Glabātāja tituls, — katrā brīvākā brīdī Joršs centās izklāstīt viņam pagātnes notikumus — tas bija pietiekami kodolīgs vairāku simtu vēstures grāmatu atstāstījums.
Joršs skaidroja, ka pagātnē esot ietverta nākotne un tautai, kura nezina savu vēsturi, nākotnes nemaz nevarot būt. Tāpēc oficiālais Atmiņas Glabātājs bija ļoti augsts amats.
Rite šais stāstos klausījās retāk un mazāk uzmanīgi, uzskatīdama, ka arī vakariņu esamība vai neesamība lielā mērā nosaka katras tautas nākotni, tā nu Joršam allaž bija nodrošināta tikai Jastrina sajūsma un uzmanība.
Rite nepaguva aiziet līdz Joršam.
Pie apvāršņa piepeši parādījās trīs stāvi — tie bija tik piesātināti, tik absolūti melni, ka šķita, aprij gaismu, nogalina to un izplata ap sevi tumsu, aizēnojot visu pamali.
Kerens Askiols ar Kīku rokās stāvēja ūdenī. Viņš izbrida krastā, nolika puiku zemē un jautāja:
— Kas tad tas? Negaiss nevar būt tik melns.
Rite neatbildēja. Viņa nezināja, ko teikt. Viņas prātģ bija tikai viena skaidra doma: briesmas viņa bija nojautusi jau sen, bet tikai savas muļķības dēļ nevienu nebija brīdinājusi.
Beidzot piesteidzās Joršs.
— Tās ir Erīnijas! — viņš iesaucās. — Posta gari! Nāves eņģeļi!
Joršs bija nobālējis. Pirmo reizi Rite viņa acīs redzēja šausmas.
— Kas? — viņa pārvaicāja.
— Man par tām stāstīja māte, — teica Joršs. — Es zināju, ka pastāv zeme, kuru ik pēc pārdesmit gadiem noposta Erīnijas, kas atgriežas savu mocību vietā. Es zināju, ka tāda zeme ir, tikai nenojautu, kur tā meklējama. Izrādās, tā ir šeit!
Trīs melnās ēnas lēni tuvojās. Bērni, pusducis visdažādākā lieluma un vecuma dzīvespriecīgu radījumu, kas vēl pirms mirkļa bija pērušies pa seklumu un ar skaņajām balsīm pārklieguši kaijas, tagad pieklusa. Erbrova ieklepojās.
— Tad redz, kāpēc piekrastē neviena nebija! — turpināja Joršs. — Erīnijas ir trīs nelaimīgu sieviešu rēgi. Šīs sievietes tika sodītas ar nāvi kā raganas. Pirms nāves viņas nolādēja dzīvi un Visumu, kļūdamas par Posta eņģeļiem.
— Kad tas notika? — jautāja Kerens Askiols. Arī Kīks bija sācis klepot. — Tas taču bija sen, vai ne?
— Tas notika vēl pirms visām elfu karalistēm.
