Dienas ritēja bez pārlieka satraukuma un nepatikšanām. Vajadzēja tikai uzmanīties, lai pārāk tuvu nav naida virs un lai Fēnikss atkal aevi nededzina. Viss pārējais bija puslīdz kārtībā.
Naida vīra naids auga arvien lielāks ar katru dienu.
Erbrova juta, kā sirds sitas līdz sāpēm stipri ikreiz, kad naida vīra greizais stāvs devās pāri liedagam, bet tuvumā nebija ne tēta, ne mammas, kas varētu viņu paņemt rokās.
Bet, kad Fēnikss sevi dedzināja — un tas tagad gadījās teju vai katru dienu —, notika kaut kas pagalam dīvains: Erbrova nespēja aiziet prom. Viņa juta, ka aiziešana būtu nepieklājīga, ja šai sakarā var lietot tētim tik mīļo vārdu. Viņa juta, ka jāpaliek un jāskatās. Degošās miesas smārds bija pretīgs, turklāt liesmās jautās dīvains senu dusmu, aizvainojuma un nožēlas sajaukums, kam Erbrova neprata atrast apzīmējumu. Bet viņai šķita, pareizāk, viņa bija pārliecināta, ka tikai skatītāju klātbūtne spēj remdēt vai vismaz neļauj pieņemties spēkā dusmām un nožēlai, kas plosīja Fēniksu.
Taču mamma vairs nebija izmisusi — viņas smaidā pat bija parādījies kas tāds, ko agrāk Erbrova nebija ievērojusi.
Visā visumā viss bija labi.
Bet tad notika kaut kas nelāgs, un Erbrova nevarēja saprast, kas īsti tas ir. Piepeši mamma pārvērtās. Debesis joprojām bija dzidri zilas, jūra joprojām rāma, taču mammas iekšienē atkal bija parādījušās bailes tāpat kā toreiz, kad pāri ciemam brāzās virpuļviesulis un jūra bija pārvērtusies par satracinātu briesmoni.
Kopš grūtā un smagā ceļojuma no Daligaras grāfistes līdz jūras piekrastei Rite vairs nebija redzējusi vīzijas. Tās viņu bija vadījušas, dāvājot ticību neticamām uzvarām visās viņu kaujās un bēgšanās, bet pēc tam bija pagaisušas. Pēdējā no vīzijām Rite bija redzējusi bērnus, kas rotaļājas: tieši tā viņa guva pārliecību, ka apprecēsies ar Joršu un viņiem abiem būs bērni. Bērnu sejas viņa neredzēja, pat nebija spējusi saprast, cik daudz to ir, — aina bija neskaidra, tikai rociņas un rotaļlietas. Rokas juku jukām pavīdēja, pazuda un parādījās atkal. Rotaļlietas bija pavisam greizs vilciņš un rupji darināts koka zirdziņš, un vēl lelle un laiva, ko Ritei bērnībā bija uztaisījuši vecāki un ko Joršs bija aiznesis viņai, kad bija atradis un pazinis. Rite zināja, ka Joršam bērnībā bijis vilciņš un koka zirgs. Vilciņu viņa pat uz īsu mirkli bija redzējusi: tas bija smalki izgrebts un izkrāsots it visās zilajās nokrāsās. Valdītājs un Tiesnesis to bija sašķaidījis ar kājas spērienu tai vienīgajā reizē, kad Rite viņu bija sastapusi. Tas bija toreiz, kad Joršs ieradās Daligarā izglābt Riti — viens pats pret visu pilsētas garnizonu, par palīgiem dabūjis tikai visas cietuma žurkas un divus dezertējušus sargus, vārdā Melilots un Pallādijs. Zirdziņu, kas droši vien arī bijis smalks elfu darinājums, Joršs bija zaudējis pats: atskanot pūķa Erbrova Vecākā šķaudienam, viņam tas bija izslīdējis no rokām un iekritis vulkānā, kurš sildīja pūķa perējamo alu.
Kad piedzima viņu meita, Joršs bija palūdzis, lai Solārs izgatavo vilciņu un zirgu. Vilciņš bija sanācis greizs un virpuļoja pagalam dīvaini, zirgam bija pārāk tievas kājas un nesamērīgi garš kakls, un Rite tajos pazina rotaļlietas, ko bija redzējusi savā vīzijā.
Pēc garā ceļojuma gaišredzības dāvanas Riti bija pametušas — protams, ja tās vispār bija dāvanas. Tagad redzējumi bija atgriezušies, un tie nebija nekāda dāvana, tie bija īsts lāsts.
Tagad Rite redzēja, kā cits citam pārklājas tumsas bezdibeņi, redzēja kaut ko, kas iznicina gaismu.
Viņa redzēja nevis vienkāršu gaismas trūkumu, bet gan tās pretstatu. Gaisma iznīcina tumsu: pietiek ar vissīkāko staru, lai pāršķeltu jebkuru tumšumu. Viņa redzēja tumsu, kas gaismu spēja aprīt: pietika ar sīksīku šādas tumsas drusku, lai tiktu iznīcināts ikkatrs gaišums. Kad Rite aizvēra acis, rādījās absolūta un visaptveroša, baismīga tumsa. Šķita, tā grasās kuru katru mirkli gāzties pār pasauli.
Riti plosīja vēlēšanās par vīzijām izstāstīt Joršam un reizi par visām reizēm saņemties un atklāt arī visu patiesību par savu vārdu, bet vienlaikus viņa gribēja paturēt redzējumus slepenībā un turpināt mierināt sevi, ka savādajām halucinācijām nav nekādas nozīmes.
Tās taču nebija īstas vīzijas — tā jokus dzina viņas nogurums. Viņa vienmēr jutās nogurusi. Arvien biežāk gadījās, ka viņa vairs neturējās kājās. Visu laiku nāca miegs. Bieži uzmācās arī nelaba dūša, un nelabumu izraisīja arī pretīgā pārogļojušās gaļas smaka, kas tagad pastāvīgi vēdīja pār līci.
Fēnikss sevi dedzināja arvien biežāk, gandrīz katru dienu liesmoja pa sārtam. Cieminieki pie tiem bija pieraduši un par spīti smakai mēdza cits citam jautri apvaicāties, kad tad putns rīkošot nākamo uguņošanu. Vienīgā, kuru Fēniksa izdarības neuzjautrināja, bija Erbrova. Ikreiz, kad ļaunais neradījums aizdegās, viņa stāvēja, sāpju pilna un līdzjūtīga skatījās un atteicās iet projām.
