Nē, ne jau orku bultas viņus ievainoja. Kur nu! Orki viņus nepamanīja, tiem neradās pat visniecīgākās aizdomas, jo citādi viņiem glābiņa nebūtu bijis, tas esot skaidrs pat bērniem. Aizlavījušies projām no Varilas, līšus, rāpus kā sliekas vai čūskas, viņi bija steigušies uz Daligaru. Viņi steidzās pa taisnākajām takām, izvairīdamies no ceļa, zagās cauri kazenāju audzēm pāri Jaunā Mēness pakalniem, taču izrādījās, visa piesardzība ir lieka: trīs jūdžu attālumā no Varilas nevienu orku vairs nemanīja. To nebija arī Dogonas krastos. Pie pašas Varilas orki bija, un to bija daudz, bet tad piepeši tie izbeidzās, un viss. Vairs neviena paša! Zagšanās pa nomaļām takām cauri kazenājiem tomēr nebija gluži bez jēgas: kaut arī dzelkšņu saskrāpēti, viņi ātri sasniedza Daligaru. Vēl nebija satumsusi nākamā nakts, kad abi nostājās pie Daligaras vārtiem. Viņi gribēja sacelt trauksmi. Tas viņiem maksātu dzīvību, protams, jo Daligarā viņus meklēja kā dezertierus, taču bija cerība, ka viņiem izdosies sasaukt Rankstrailu un tas dosies glābt viņu ļaudis, viņu sievas un bērnus.
Tātad vajadzēja sasaukt Rankstrailu, pat ja tas maksātu dzīvību, tiesa kas tiesa. Vienīgā nelaime, ka Rankstrailu sasaukt viņiem tā arī neizdevās. Tikko viņi vārtu sargiem bija pateikuši, ka ir ieradušies no Varilas un grib satikt algotņu Kapteini, strēlnieki tūdaļ ņēmās viņus apšaudīt.
— Vai tad viņi jūs pazina? — izmisis jautāja Joršs, kuram cilvēku pasaule šķita kļuvusi vēl neprātīgāka, drūmāka un neizprotamāka.
Vismaz tagad, kad uzbrūk orki, cilvēki beidzot apvienos spēkus un cīnīsies kopā — katrā ziņā Joršam šāds pavērsiens likās pašsaprotams.
Nē, atbildēja Melilots un Pallādijs. Sargi nemaz nebūtu varējuši viņus atpazīt. Vārtus sargāja divi pavisam jauni, agrāk neredzēti puiši. Pilnīgi sveši. Un, lai gan Tiesnesis bija īsts draņķa gabals un nekad nevienam neko nepiedeva, tiesa kas tiesa, taču viņi abi tak nebija nekādi lielie noziedznieki! Grāfisti viņi nevienam nebija pārdevuši! Viņi bija tikai dezertējuši. Jau pirms astoņiem gadiem. Tātad sen. Protams, nāvessods viņiem abiem ir piespriests, tiesa kas tiesa, tomēr neviens viņus nemeklē, — viņus vispār visi ir aizmirsuši, jo galu galā viņi tak nav nekādi elfi, — tikai nevajag apvainoties. Viņi ir tikai dezertieri. Un ne jau vienīgie! Katrā ziņā vārtu sargi viņus nepazina.
Viņi abi pateica, ka orki uzradušies un aplenkuši Varilu, un vēl teica, ka gribot satikt algotņu Kapteini un lūgt viņam palīdzību. Sargi pat neatbildēja. Uzreiz raidīja savas bultas, un labi vēl, ka neievainoja pārāk smagi. Tikai mazlietiņ. Visādā ziņā viņi vēl bija pietiekami dzīvi, lai varētu pamest Daligaras pievārti un doties meklēt Joršu. Viņi jau īstenībā nemaz nezinājuši, vai elfs vēl ir pie dzīvības, — tikpat labi varēja pieņemt, ka tas jau sen atstiepis kājas, — arī šoreiz nevajag apvainoties. Kad pūķi nošāva, izplatījās ziņas, ka visi bēgļi gājuši bojā kalnu nogruvumā, — tos esot nospiedusi lavīna, kas aizšķērsoja ceļu kavalērijai. Arī tad, ja bēgļi tomēr būtu izdzīvojuši, tiem tik un tā draudēja tikšanās ar Erīnijām: klīda nostāsti, ka tās palaikam uzrodoties jūras krastā un savā nežēlībā iznīcinot itin visu, un taisni to melnā nežēlība, nevis vakara saules mestā ēna devusi vārdu Tumšajiem kalniem. Ļaudis runā, valodas izplatās. Un, lai gan runas par to, ka elfs un bēgļi varētu būt izdzīvojuši, bija vienīgās, ko Melilots un Pallādijs nekad nebija dzirdējuši, viņi tik un tā nolēma atnākt un paskatīties. Ļaunākajā gadījumā šis ceļojums būtu veltīgs — un labāk tomēr ir mirt, darot kaut ko veltīgu, nevis nedarot neko, tiesa kas tiesa.
— Kā tad jūs tikāt pāri nogruvumam? Aiza taču kļuva nepieejama! — satraukti jautāja Joršs.
Liedaga un zemesragu iemītniekus sargāja vienīgi stāvās klintis un nogruvums, kas bija cieši aizdarījis ieeju Astridas aizā. Taču Melilots un Pallādijs atbildēja, ka nepārvaramo nogruvumu esot krietni apdrupinājušas un aplīdzinājušas lietavas; akmeņu un zemes valnis, kas agrāk draudējis ar jaunām, bīstamām lavīnām, tagad esot apaudzis ar zāli un krūmiem. Tur pat izveidotas terases, kas jau apstādītas ar vīnogulājiem. Un arī taka uz aizu jau iemīdīta — tā ir diezgan stāva, tiesa kas tiesa, taču par nepārvaramo šo nogruvumu nosaukt vairs nevar. Pat viņi par spīti bultu atstātajiem ievainojumiem tikuši tam pāri. Starp citu, kāpēc daligarieši uz viņiem šāvuši? Viņš taču ir elfs un zina visu, tāpēc varbūt mācētu atbildēt uz šo jautājumu.
Joršs domāja labu brīdi. Prātā nāca tikai viena atbilde: Valdītājs un Tiesnesis droši vien jau zinājis, ka Varila ir aplenkta (patiesībā, ja labi padomā, viņš nemaz nevarētu to nezināt, jo viņam tak noteikti netrūka izlūku un sargu). Tātad Valdītājs un Tiesnesis ij nedomāja sniegt palīdzību Varilai, bet negribēja arī oficiāli atzīt, ka atsakās palīdzēt sabiedroto pilsētai, tāpēc izlikās neko nezinām.
