Kapteinim nav ne mazāko cerību. Arī Varilas armija bija kaujas gatavībā, taču pilsētas valdītāji pagaidām tikai apspriedās, vai sūtīt to palīgā aplenktajiem (līdz beidzot nolēma to paturēt drošībā un uzticēt tai tikai pilsētas sargāšanu). Tikmēr Kapteinis, viņa algotņu armijas atliekas, zemnieki, kas par ieročiem satvēruši dakšas un kapļus, un sievietes ar maziem bērniem rokās atkal spēja izlauzties cauri aplenkumam un sasniegt Varilas mūrus. Orku līnijas Kapteinis ikreiz pārrāva nakts melnumā, pārsteidzošā kārtā arī tumsā uzminēdams, kur ienaidnieku rindas ir visvājākās, turklāt viņam bija izdevies ikvienam — arī sievietēm, vecajiem un bērniem — iemācīt cīnīties un dārgi pārdot savu ādu. Orki to nebija gaidījuši: kopš Ardvina laikiem viņi nebija nopietni karojuši ar cilvēku cilti un bija paguvuši aizmirst, ka arī cilvēki prot* cīnīties. Arī par siru Ardvinu runāja, ka tas esot pratis atrast pēdas tur, kur citi neredzējuši neko, un ienaidnieku pārvietošanos viņš uzminējis, vērojot, kā un kurp lido putni. Ardvins esot bijis kluss kā čūska, visi viņa uzbrukumi bijuši nekļūdīgi, un viņš itin kā iepriekš zinājis, kur pretinieks parādīsies. Tomēr pat nelaiķa Ardvins nebūtu varējis uzvarēt tik lielu karaspēku, pats komandējot tikai vieglo kavalēriju un bariņu lauku sievu, kas bruņojušās ar virtuves dunčiem. Kapteinim neizdevās atstumt orkus no Cilvēku zemēm, taču vismaz līdz Varilas mūriem viņš tika, un visi bēgļi varēja patverties pilsētas drošībā — Arējā lokā, kur nu vairs nebija, kur ābolam rlokrist. Tomēr Kapteinim bija jādodas prom, jo algotņi piederēja Valdītājam un Tiesnesim un viņu īstā vieta bija par Dzeloņcūku sauktā pilsēta. Algotnis jau nevar darīt, kas viņam ienāk prātā, un nepakļaušanās pavēlēm tiek uzskatīta par nodevību. Turklāt, kaut arī Rankstrailu visi bija iemīļojuši, jo viņš bija vietējais un prata apkaut orkus, pilsētnieki tomēr īpaši nebēdājās, redzot viņu un viņa vīrus Varilu pametam. Rankstraila karaspēks iedvesa bailes: par algotņiem taču kļuva tie, kurus nekur citur neviens pretī neņēma. Kopš orki bija atsākuši uzbrukumus, kareivju trūka, un algotņu rindas bija papildinātas ar tiem, kuri līdz šim bija strādājuši spaidu darbos raktuvēs — ar pēdējiem rūķu cilts pārstāvjiem, kas bija bruņojušies cirvjiem un lāpstām. Kad raktuves bija tukšas un jaunus rūķus rekrutēt vairs nevarēja, tika iztukšotas arī cietumu kameras. Daudziem pirms došanās pie bendes piedāvāja izvēlēties: nāve vai iestāšanās algotņos. Vajadzēja skatīties visai vērīgi, lai atšķirtu Rankstraila vīrus no orkiem, pret kuriem tie cīnījās. Šo bruņoto varzu kopā saturēja tikai divas lietas: naids pret orkiem un absolūta uzticība savam Kapteinim. Ja nebija Kapteiņa, kas komandētu, un orku, ko apkarot, tad labāk bija šos vīrus redzēt ejam nekā nākam.
Varilā par orkiem neviens īpaši nebēdāja. Varilai bija"aizsprostu sistēma un neuzvarama armija, kurā dienēja varoņi zelta rotātām bruņām — tie visi bija cēlušies no ģimenēm, kurās kopš aizlaikiem bija dzimuši tikai neuzveicami karotāji. Visi bija pārliecināti, ka Varila ir drošībā.
Vai Joršs nekad neesot Varilu redzējis? Šo pilsētu ieskauj rīsa lauki. Neskaitāmas dzirnavas tur izmanto vēja spēku, lai pludinātu pa kanāliem ūdeni un cilātu slūžu aizvirtņus, regulējot ūdens līmeni rīsa laukos. Visas dzirnavas vienlaikus bija arī novērošanas torņi. Tajos stāvēja sargkareivji. Ja izcēlās karš — kad uzbruka orki vai arī Varilas ķēniņš ķildojās ar Daligaras ķēniņu, trauksmi izziņoja no dzirnavām: tika iedegtas ugunis, skanēja ragu pūtieni, un vienlaikus tika atvērti visi aizsprosti. Visa klajiene tad ātri vien pārvērtās par sešas septiņas pēdas dziļu dubļu jūru, kuras vidū pakalna galā lepni slējās trīskārša, nepārvarama aizsargmūra ieskautā pilsēta, kļuvusi nesasniedzama ienaidnieku karapūļiem.
