Viņi Joršam stāstīja arī par kādu Rankstrailu, Daligaras pilsētas algotņu karaspēka Kapteini, kurš jau gadiem ilgi cīnoties ar orkiem un turot tos pa gabalu no Zināmajām zemēm.
Rankstrails pats esot no Varilas.
— Viņš ir taisni no Varilas pilsētas? — jautāja Joršs.
Šīs ziņas viņu ieinteresēja. Laba karotāja pirmais likums ir "sameklē sev sabiedroto." Savukārt, ja karotājs vēlas izvairīties no cīņas, tad viņa pirmais zelta likums skan šādi: "sameklē sev labu sabiedroto un, tiklīdz tas ir iespējams, atstāj karošanu viņa ziņā, bet pats atgriezies mājās." So gudrību Joršs nebija atradis nevienā no izstudētajiem militārās taktikas traktātiem, taču dažus jautājumus pietiekami labi varēja izprast arī, liekot lietā intuīciju un paša prātu.
Par Kapteini viņš saņēma visplašākās ziņas. Kapteinis, tāpat kā vairums algotņu, nākot no Varilas pilsētas Arējā loka, kur visus pēdējos gadus dzīvojot arī Melilota un Pallādija ģimenes. Atšķirībā no Daligaras, kura bija neganta kā dzeloņcūka un ļāva nelaimīgiem ļaudīm nosprāgt pie saviem slēgtajiem vārtiem, Varila pieņēma visus. Pēc tam gan tā no atnācējiem iekasēja bargus nodokļus, tiesa kas tiesa, taču visiem bija atļauts apmesties pilsētā uz dzīvi un tur arī palikt. Viņi paši pazīstot Kapteiņa ģimeni. Tēvs esot krietns vīrs, bet māsa, vārdā Liesma, strādājot par veļasmazgātāju un esot sasniegusi vecumu, kad laiks iziet pie vīra. Ģimenē esot vēl jaunāks brālis, bet tā vārds gan viņiem esot piemirsies.
Kapteini neviens nekad neesot sakāvis.
Ļaudis runāja, ka viņš protot atrast pēdas tur, kur citi neredz neko, bet ienaidnieku pārvietošanos viņš uzminot, vērojot, kā un kurp lido putni. Kapteinis esot kluss kā čūska, viņa uzbrukumi esot nekļūdīgi, un viņš itin kā iepriekš zinot, kur pretinieks parādīsies.
Veiksmīgi stājies pretī arvien lielākām ordām un gadu no gada tās citu pēc citas atvairījis, Kapteinis kādā sarmas apsudrabotā februāra rītā bija ieraudzījis, ka šoreiz ienaidnieki vairs nav bars kareivīgu salašņu, bet gan īsts karaspēks ar kājniekiem un kavalēriju, katapultām un pajūgiem — tāda orku armija nebija redzēta kopš nelaiķa Ardvina laikiem.
Kapteinis pret šo invāziju bija spiests cīnīties atkāpjoties. Taču tā patiesi bija atkāpšanās, nevis bēgšana, un jau tagad par šīm cīņām klīda īstas leģendas. Rankstrails aiz sevis nevienu nepameta. Viņš aizkavēja orkus, līdz bija pilnīgi drošs, ka lauku sētas ir palikušas pavisam tukšas. Vīriešus Kapteinis uzņēma savā armijā, bet sievietēm, bērniem un vecajiem palīdzēja nokļūt drošībā. Atkāpjoties viņš lika nodedzināt augļu dārzus, iznīcināt ražu tīrumos, izkaut ganāmpulkus, bet ikvienu, kas bija piederīgs cilvēku ciltij, viņš aizveda sev līdzi. Rankstraila karaspēka pārvietošanos apgrūtināja lēnie civiliedzīvotāju vezumi, un pie Šķeltā kalna tas tika aplenkts, taču Rankstrails un viņa vīri aplenkumu pārrāva. Viņus aplenca arī Silārijas purvos, bet viņi atkal izlauzās, viņus aplenca Zelta mežos, un arī te izdevās aplenkuma loku pāršķelt, un visbeidzot orki algotņu armiju no visām pusēm apstāja tur, kur sākas Varilas klajiene. Varilieši — arī Melilots un Pallādijs — to visu no pilsētas mūru augšienes redzēja. Orku karaspēks bija sagatavojies kaujai, un šķita, ka
