Taču tad notika kaut kas briesmīgs. Šoreiz variliešus kāds nodeva. Orki ieradās pie pašām pilsētas sienām, bet aizsprostus neviens neatvēra. Pilsētu aplenca. Tās brīnišķīgā armija — vissenāko dzimtu bruņinieki, visizcilāko kara tradīciju pārmantotāji kājnieki — izgāja no pilsētas un stājās pretī orkiem. Tā bija gaiša, saulaina diena, kad notika kauja, kurā Varilas brašie kareivji krita visi kā viens, kauja, kurā saules staros plandošo apmetņu krāšņumam līdzinājās vienīgi cīnītāju drosme. Bet viņi abi, Melilots un Pallādijs, tobrīd bija izgājuši no pilsētas, lai pazvejotu karpas. Nekādas gardās jau tās karpas nav — tik vien ir kā spuras, astes un asakas, cik nu tur ēdamā no tādas zivs. Foreles gan ir pavisam cita lieta, tiesa kas tiesa, toties karpas bija vieglāk nozvejot, jo tās atrodamas augšējos dīķos, tajos, kas izvietoti vistuvāk Varilai. Pie šiem niedrāju ieskautajiem dīķiem sargu nekad nebija, jo kuram gan tās karpas vajadzīgas, turpretī foreles tika audzētas zemākajos dīķos, un tās gan bija paredzētas vienīgi Citadeles iemītniekiem un tika cītīgi sargātas. Tāpēc viņi abi todien izgājuši no pilsētas un slapstījušies niedrājos, kad negaidīti teju pie pašiem mūriem uzradās orki, bet trauksmi neviens nedeva un aizsprostus neatvēra. Vienā mirklī Melilots un Pallādijs apjēdza, ka visapkārt uz Varilas pakalna saradušies orku bari, kas vienā mierā iekārto nometni. Viņi skatījās, kā orki cērt kokus — neskaitāmus ciedrus un olīvkokus, lai sagādātu malku saviem monumentālajiem ugunskuriem, virs kuru liesmām cepinājās četrās daļās saskaldītas govis. Divarpus dienas Pallādijs un Melilots notupēja niedrājā, nieka piecdesmit soļu attālumā no vietas, kur briesmoņi bija iekārtojuši nometni un klapēja un slaktēja cits citu, vingrinādamies kaušanās mākslā. Orki bija briesmīgi, tiesa kas tiesa. Vai Joršam gadījies tos kādreiz redzēt? Nē? Viņi nav kā cilvēki vai tiem līdzīgās būtnes. Orku ģīmji ir spalvu, raibu ādu, zvīņu un asu nagu pilni. Tie ir kas vidējs starp dēmoniem un meža zvēriem. Runā, ka orkiem neesot ne domu, ne atmiņu. Viņi esot tikai nogalināšanas rīki.
Pēc divām dienām visā savā diženumā un mirdzumā no pilsētas iznāca Varilas armija, lai pārrautu šo briesmoņu aplenkumu. Armijai neveicās, toties paveicās Melilotam un Pallādijam, jo, kamēr mirdzošo armiju sakāva, pareizāk, kamēr tās varonīgos kareivjus apkāva citu pēc cita, orkiem darāmā netrūka, tie aizrautībā kļuva mazliet izklaidīgi, un abi karpu zvejnieki beidzot varēja pamest niedrāju. Viņi bēga, un šī bēgšana bija šausmīgāka par šausmīgu. Vispirms viņi lavījās projām niedru piesegti, pēc tam zagās cauri mandeļu dārziem, kur koku zaros vērās pirmie ziedpumpuri, un visbeidzot par aizsegu un glābiņu noderēja tumsa un uzvarētāju žūpošana.
— Kāpēc varilieši ļāva sevi apkaut? — jautāja Joršs, kas to visu klausījās saspringts kā stīga.
Cits būtisks kara mākslas likums bija saistīts ar pareizu pretinieka novērtēšanu. Taktikas rokasgrāmatā, ko piespiedu kārtā varoņa liktenim izredzētais stratēģis vēl nebija sarakstījis, noteikti būs iekļauts zelta likums: ja spēki ir pārlieku nesamērīgi, labāk no cīņas atturēties.
Melilots un Pallādijs uz Jorša jautājumu atbildēt nemācēja. Viņiem par militāro taktiku nebija nekādas saprašanas. Dienēdami pie Valdītāja un Tiesneša, viņi bija tikai sargājuši pazemes cietumu. Tur abi bija iemanījušies medīt žurkas. Jā, šai mākslā viņi patiešām bija veikli.
Viņiem bija šķitis, ka Varilas karaspēks ir brīnišķīgs un neuzvarams, taču neizprotamu iemeslu dēļ orki acīmredzot bija citādās domās.
Viņi abi no cīņas neko daudz neredzēja. Viņi saskatīja vien to, kā mirdz bruņas, kā plandās standarti un apmetņi, un tad ragu skaņas ziņoja par uzvaru, tikai diemžēl ragos pūta orki, nevis varilieši. Viņi abi tobrīd vēl tupēja niedrājā. Sastinguši, gluži nejūtīgām kājām, stīvi un pārsaluši no divu dienu ilgas nīkšanas slapjumā, viņi gaidīja, kad beidzot Varilas taures pūtīs uzvaras signālus, jo tad varēs atgriezties mājās, kur visi noteikti par viņiem uztraucās, — galu galā viņi taču bija palikuši ārpusē pie orkiem. Varbūt viņus abus jau uzskatīja par mirušiem, bet, kad viņi atgriezīsies, visi priecāsies, apskaus viņus un rīkos dzīres, šim notikumam par godu patukšojot pieliekamā kambara kaltētās gaļas un medus krājumus. Šādus mierinošus vārdus viņi viens otram čukstēja, divas dienas un naktis nīkdami niedrājā, taču nekā — Varilas uzvaras taures klusēja. Toties līdz pat debesīm pacēlās orku uzvaras kliedzieni, un tad vairs nebija ne šaubu, ne cerību. Un viņi abi nolēma bēgt. Sprīdi pa sprīdim. Citu pēc cita sperdami baiļpilnus soļus. Par laimi, orkus bija apreibinājis alus un uzvara, tie viņus nepamanīja zogamies garām…
— Viņi jūs nepamanīja? Un kā tad brūces? Tie taču ir bultu radīti ievainojumi!
Var jau būt, ka cilvēces ienaidnieki ir briesmīgi, taču kā loka šāvēji viņi ir visai nevarīgi un mērķī trāpīt nejēdz. Šāda ziņa sniegtu mierinājumu gan īsti kanoniskam varonim, gan tādam, kurš no varoņa goda labprātāk izvairītos.
