Tagad Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalērijas komandieris, zvērēja, ka šoreiz gan to Nolādēto elfu dabūs rokā — sagūstīs un nogādās pie vēl vairāk nolādētā Valdītāja un Tiesneša. Tad vismaz viņu un viņa vīrus liks mierā, atļaus tiem brīvi atgriezties mājās, kur tie varēs censties atgainīt orku karaspēku no lauku saimniecībām, no pakalniem, kur bērni gana lopus un kur sievietes iet uz avotu pēc ūdens, — atgainīt šos briesmoņus no savas izmisušās tautas un zemes, kas mokās sāpēs.
Tieši šai brīdī visi — elfs pa priekšu un viņi tam nopakaļ — izjāja no Dogonas ielejas. Viņu acīm atklājās Varilas pilsēta, tik majestātiska un skaista, tik augstu mūru ieskauta, — līdz ar milzīgu mēnesi tā atspoguļojās rīsa lauku ūdeņos.
Ārējais loks bija vienās liesmās. Neskaitāmas orku kaujas vienības bija aplenkušas pilsētu, un bija skaidrs, ka orki kuru katru brīdi pamanīs Daligaras vieglo kavalēriju, kas aulekšiem tuvojās.
Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties — tā viņš varbūt vēl spētu izglābt savus vīrus. Vēl mazliet, un orku sargkareivji — jo šoreiz tā patiešām nebija parasta laupītāju banda, bet vesels karaspēks — pamanīs viņus: pulku slikti bruņotu jātnieku.
Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties, jo citādi tūlīt izdzirdēs ieskanamies to ragus, redzēs, kā aizcērtas elfa izliktie slazdi, sapratīs, ka ir tajos iekritis un ka viņa vīri ies bojā tikai viņa vainas dēļ.
Un tad viņš nodomāja, ka apstāties būtu briesmīgi, jo neko citu viņš nevēlējās tik ļoti kā steigties palīgā savai degošajai pilsētai un vismaz mirt kopā ar to.
*
Elfs nedz apstājās, nedz gausināja auļus, viņš izvilka savu zobenu, kas tumsā iemirdzējās kā lāpa, un zem apaļā mēness, kas tik milzīgs atspīdēja rīsa laukos, turpināja aulekšot, un Daligaras vieglā kavalērija aulekšoja viņam pakaļ — pretī degošās pilsētas agonijai, pretī orku karaspēkam, kas to bija lēmis iznīcībai.
Ideja bija pavisam vienkārša: vajadzēja panākt, lai kavalērija dzenas viņam pakaļ, un aizvadīt to līdz īstajai vietai, taču vajadzēja arī zirgiem ļaut atpūsties, lai brīdī, kad algotņi būs pamanījuši Varilas aplenkumu, tie vēl spētu apgriezties un aizbēgt.
Pilsētu atbrīvot bija neiespējami, neiedomājami. Joršs varēja vienīgi aizvadīt līdz Varilai algotņus un to Kapteini, lai tie beidzot nospļautos par Tiesneša pavēlēm un sāktu gatavoties cīņai ar orkiem.
Pazust un atkal parādīties nebija pārāk grūti, taču nebija arī pārāk viegli. Cilvēku maņas — sevišķi dzirde un oža — nebija tik attīstītas kā viņam, tomēr vajadzēja piesargāties no Kapteiņa, kurš bija apveltīts ar dīvainu spēju samanīt neredzamo un uzminēt kustību īsu mirkli pirms tā sākusies, —Joršs vēl nebija atradis piemērotu vārdu šo īpatnību apzīmēšanai.
Dogonas ielejā, kamēr Kapteiņa vīri atpūtināja zirgus, pazaudējuši viņu no acīm jau otro reizi, Joršs sameklēja Melilotu un Pallādiju, kas viņu gaidīja norunātajā vietā — nelielā ciedru audzē. Abi bija satraukti un, drīzāk gribēdami nomierinātu paši sevi, nevis pārliecināt Joršu par to, cik varonīgs ir vienīgais aizstāvis, uz kuru vēl var paļauties Cilvēku pasaule, ņēmās uzskaitīt Kapteiņa nopelnus.
— Viņš dienvidu novadus atbrīvoja no sirotājiem.
— Viņš ļaudīm atkal sagādāja govis.
— Viņu neviens nekad nav sakāvis.
— Viņš nogalināja pūķi.
— Viņš desmit gadus turējās pretī orkiem.
Viņš nogalināja pūķi?
— Viņš nogalināja pūķi? — atkārtoja Joršs.
Abi pievērsa viņam izbiedētus skatienus: neviļus bija pasprukuši nepareizie vārdi.
Joršs juta, kā pār muguru pārskrien ledains aukstums.
Kapteinis bija Erbrova slepkava, Kapteinis bija nogalinājis viņa brāli pūķi, būtni, kura vārdu tagad nesa Jorša meita. Viņš vadīja sev līdzi noziedznieku. Vai tiešām Erbrova slepkava bija pēdējais cilvēcības balsts un paraugs? Tad nu patiešām cilvēce ir zemu kritusi. Ja cilvēces glābiņš ir atkarīgs no tā, vai Joršs noslēgs savienību ar Erbrova slepkavu, tad labāk lai visu noposta orki…
Šai brīdī Melilots neveikli pakāpās sāņus un zem viņa kājām nokrakšķēja zars. Kapteinis to saklausīja. Algotņu vadonis nebija tik ausīgs kā elfs, tomēr viņa dzirde, šķiet, bija nesalīdzināmi asāka, nekā cilvēkiem parasts.
Joršam neatlika nekas cits kā pamest abus neveiklos nejēgas paslēpušos ēnā, atkal sēsties zirgam mugurā un jāt vienīgajā iespējamajā virzienā — uz Varilas klajieni. Kuru katru brīdi Dogonas ieleja beigsies, un uz pakalna starp rīsa laukiem atklāsies pilsēta.
Tikai tagad Joršam ienāca prātā, ka viņam aiz muguras būs Erbrova slepkavas kavalērija, bet priekšā — orku karaspēks. Jūsmībā viņš bija aizmirsis kādu sīku, taču būtisku detaļu: paša glābiņu. Arī stāstā par pēdējo dižo elfu karotāju Nerstrinkailii'nekas par šo jautājumu nebija teikts. Kas zina, kā viņš pats beigās izglābās?
